Par atkarībām, jeb par mums, atkarīgajiem
Nesen draugu lokā apspriedām atkarību tēmu. Un tas ko es pamanīju, ka atkarīgie cilvēki- piemēram, alkoholiķi, īpaši, ja tie ir kādi radinieki, vai tuvinieki, tiek spēcīgi nosodīti. Un šis nosodījums pārsvarā lielākā mērā skar tuviniekus, kuri vairs nevalda pār savu dzīvi, atkarība pilnībā tos pārņēmusi savā varā. Tātad, tas ko dzirdēju, ka atkarību NEVAR ATTAISNOT, jo tā ir cilvēka IZVĒLE. Viņi aiz sava rakstura vājuma ir nonākuši tur kur viņi ir. OK. Domāju, ka daļa taisnības tajā ir un cilvēks tiešām IR atbildīgs par to, ko viņš dara ar savu dzīvi un kā izvēlas mazināt savas sāpes. Tajā pašā laikā, pirms nosodīt, man gribējās nedaudz līdzcietības un aicināt draugus padomāt par šo:
- kas ir tas tukšums ko šis cilvēks mēģina aizpildīt?
- Kas ir tik nepanesams viņa dzīvē, ka jāmūk citā realitātē?
- Kas iespējams ir bijuši tie notikumi viņa, vai viņa ģimenes/dzimtas vēsturē, kam nav tikts pāri?
- Par ko raud šī cilvēka dvēsele?
Nosodīt ir viegli!
Tajā pašā laikā, šos pašus jautājumus varam uzdot sev- ekrān-atkarīgajiem (kas “sēžam” telefonos pat pie ģimenes pusdienu galda), ēdien-atkarīgajiem (kas regulāri apēd stresu), iepirkšanās atkarīgajiem (kas uzlabo labsajūtu staigājot pa lielveikaliem un tērējot naudu), sociālo tīklu atkarīgajiem, attiecību atkarīgajiem, seksa atkarīgajiem u.c. atkarību nomāktajiem. Lai cik tas nebūtu skumji, liela daļa no mums – mēs arī esam atkarīgie! Slēpti atkarīgie. Ne tik redzami atkarīgie. Jautājums, cik lielā mērā mēs to apzinamies?
Dāmas, kas darba dienu vakaros iemalko pa glāzei vīna (neizdzerot visu pudeli, ja nu tikai dažreiz), vīri, kas paņem tikai vienu aliņu vai cigareti pēc saspringtas darba dienas, un sapņo par piektdienas ballīti, kad varēs “atlaist”. Instagrama zvaigznes, kas visādi demonstrē, izrāda savu ķermeni... visi mēs, kas kvalitatīvas atpūtas vietā sapņojam par atlaišanos gultā un atslēgšanos sociālajos tīklos vai TV ekrānos. Jā, starp citu, atkarības var būt arī tīri sociāli pieņemamas- atkarība no pašattīstības kursiem, no panākumiem, no garīguma, no jogas, no sporta, no grāmatu pirkšanas....
Patiesība ir tāda, ka lielākā daļa no mums ir atkarīgi no kaut kā. Un tādēļ ir muļķīgi nosodīt citus, kuri ir vairāk atkarīgi kādā punktā kā mēs. Atkarība iesūc, un labi, ja izdodas ieraudzīt to bīstamo robežu, kad vēl viena vīna glāze ir pārvērtusies alkoholismā, vēl viens tālruņa glāsts- atkarībā no telefona un sociālajiem tīkliem, vēl viens retrīts, jauka aizmukšana no realitātes, kas ļauj neskatīties uz reālām attiecībām un reālo situāciju dzīvē, u.t.t.Nenosodi cilvēkus sev blakus. Neizslēdz no savas ģimenes sistēmas.Tas nav risinājums. Izslēdzot kādu no savas ģimenes sistēmas un pasakot, ka viņš ir slikts, tiek pārkāpts sistēmas piederības likums, kas saka- katram ģimenē it tiesības piederēt. Un Tu nezini, varbūt Tavs brālis, vai Tava māsa, nes sevī kādas iepriekšējā paaudzē neizsāpētas sāpes, vai izslēgtas jūtas. Nosodot un izslēdzot šo cilvēku, problēma netiek atrisināta, kāds cits agrāk vai vēlāk būs spiests to risināt. Un iespējams tas būsi Tu pats.
Ja pamani, ka pašam/pašai ir tieksme ielipt kādās atkarībās, vari uzdod sev šos jautājumus:
- Ko man tas ļauj neredzēt?
- No kā es tādējādi izvairos?
- Ko es tad varu nedarīt?
- Kas notiks, ja sākšu skatīties uz to no kā tik ļoti izvairos?
- No kādām pārmaiņām es baidos? Ko man vajadzēs mainīt?