Ģimenes noslēpumi
6. marts, 2023 pl. 14:21,
Nav komentāru
Tā ir viena tēma, kas nereti uzpeld ģimenes sistēmiskajos sakārtojumos un patiesībā ir diezgan dziļa un smaga. Vienlaicīgi realitāte ir vienkārša- ģimenes noslēpumi ir sastopami katrā ģimenes/dzimtas sistēmā.
Kas ir ģimenes noslēpums?
Tas ir kaut kas, par ko mēs nerunājam, kas tiek noklusēts, vai ko pieminot mēs ātri mainām tematu, vai uzdodot jautājumus saņemam neskaidras un izplūdušas atbildes. Dažkārt tās pat ir leģendas, kuras tiek stāstītas no paaudzes, paaudzē un aiz kurām slēpējas patiesie notikumi, ko izdodas vien atklāt veicot papildus izpēti - sākot likt kopā faktus, parādās nesakritības gadskaitļos, notikumu secībā u.t.t. Aiz leģendas par gādīgo vectēvu, kurš izcili rūpējies par ģimenes materiālo stāvokli, slēpjas vardarbība un mīlošu attiecību trūkums, aiz brīnumainas izglābšanās no izsūtījuma uz Sibīriju slēpjas nodots kaimiņš, aiz pārrautām saitēm ar vecākiem- incestuālas attiecības, aiz neskaidriem nāves apstākļiem- nelegāls aborts, aiz negribēta/nemīlēta bērna- izvarošana, variantu ir daudz.
Kādēļ ģimenes noslēpumi rodas un ko ietekmē?
Ģimenes noslēpumi rodas, jo tēmas un notikumi, par kuriem nerunā- piem., alkoholisms, atkarības, vardarbība, pašnāvība, aborti, incests, dalība holokaustā, noziegumi, slēpta adopcija, nezināms/neatzīts tēvs, bērni kas dzimuši izvarošanas rezultātā u.t.t. ir, maigi sakot, neērtas un var radīt sekas. Bez tam, jāņem vēra sabiedrības uzskati, laiks un politiskā sistēma, kad šis notikums ir noticis. Piemēram, pirms vairāk kā 40 gadiem aborts bija izsargāšanās metode, bet bija laiks, kad aborti bija aizliegti un varēja tikt veikti tikai nelegāli, un ja sieviete nomira tā rezultātā, neviens to neatzina. Pirms 50 gadiem, izsūtījums uz Sibīriju – tas bija kauna traips visai ģimenei un ierobežotas iespējas izglītībā, karjerā; iemesls neatzīt incestu ir kriminālatbildība, kurai iestājas konkrētas sekas- cietums, adopcijas fakta atzīšana nozīmē izjaukt uzbūvēto ilūziju par ģimeni, u.t.t.,
Notikumu izslēgšana un neapspriešana ir kā izdzīvošanas mehānisms, lai spētu turpināt eksistenci, neizjaucot šī brīža šķietamo līdzsvaru un mazinot notikuma sekas. Tomēr nākamās paaudzes tas tik un tā ietekmē, jo ģimenes sistēmā kā vienotā kopumā ierakstās visa informācija par viesim notikumiem, neatkarīgi no mūsu vērtējuma. Un izslēgtie notikumi iegūst īpašu kvalitāti, jo pati sistēma cenšas, lai tie tiktu atklāti. Metaforiski- noslēpums ir kā neiztīrīts augonis uz ādas, kurā krājas strutas- neizdzīvotās jūtas, pārdzīvojumi, sēras, dusmas, jūtas, kas nav akceptētas, kurus neapzināti notikumā iesaistītie cenšas neizlaist ārā, paslēpt, jo pieskaroties sāp. Bet mēs zinām, ka dziedēt iespējams tikai atverot šo augoni, iztīrot strutas, tas sadzīst, vien atstājot nelielu rētu. Tomēr, pierodot, ka mīļie cilvēki, šo augoni slēpj, parasti nākamā paaudze, aiz mīlestības un lojalitātes arī neapzināti iesaistās šajā slēpšanā, piesegšanā, līdz brīdim, kamēr sistēmā kādam rodas jautājumi. Piemēram, vecmāmiņa, kas izdzīvoja pateicoties tam, ka apprecējās ar nīstamu vīrieti augstā amatā, pēc tam no viņa aizmūkot, saviem bērniem maz ko par to stāstīja, jo pašai grūti tikt galā ar piedzīvoto. Viņas bērni, jūtot, ka šī tēma ir sensitīva, īpaši neuzdod jautājumus par to. Līdz mazbērni sasniedzot noteiktu vecumu, sāk interesēties, kas tad īsti ir noticis ar vectētiņu, kur viņš ir? Uz ko vecākiem grūti atbildēt, jo aiz lojalitātes pret pirmās paaudzes noslēgtajām jūtām, tie nav interesējušies. Lūk, šāds aptuveni ir šis mehānisms.
Diemžēl, ļoti bieži šie jautājumi rodas tad, kad vairs nav neviena, kas var atbildēt, jo neapzināti šķiet ka nu ir pietiekami droši šim jautājumam pieskarties.
Kā atpazīst noslēpumu klātesamību ģimenes sistēmā?
Pirmais, uzdodot jautājumu, kas ir tabu tēmas, par ko mēs vispār nerunājam vai runājam ļoti maz? Kas netiek apspriests? Par ko uzsākot sarunu, vai, kādu tematu iekustinot, jūs riskējat tikt izstumts vai noraidīts?
Bez tam, visbiežāk ķermenis ir tas, kas pasaka priekšā. Tā ir neskaidrības sajūta, vēlme noskaidrot, atrast kaut ko, nezin ko, trauksme, dažkārt sajūtas, kurām maz sakara ar realitāti- piem., uzmācīgas sajūtas par piedzīvotu incestu, kaut realitātē nekā tāda nav bijis, dziļi depresīvi stāvokļi, kuriem grūti rast izskaidrojumu, nespēja vispār just, pilnīga kontakta neesamība ar savu ķermeni, jūtām, u.c.
Nereti, bērni, kuri ir adoptēti un par šo faktu ir noklusēts, vai bērns, kuram noklusēts, ka viens no vecākiem nav īstais, tik un tā dvēseles līmenī nepārtraukti meklē savus īstos vecākus, viņiem ir ķermeniska sajūta, ka kaut kas nav tā. Līdzīgi notiek ar noklusētiem brāļu, māsu zaudējumiem.
Neapzinātā līmenī mēs vienmēr jūtam šos noslēpumus, pat ja mums nav ne jausmas. Ja ģimenes noslēpums nāk gaismā, bieži rodas apskaidrības sajūta- daudzi mazi atmiņu fragmenti kā vienas puzles, gabaliņi saliekas kopā un kļūst skaidras pirms tam neskaidrās attiecības, jūtas, notikumi. Vienlaicīgi var tikt piedzīvotas arī gūzma nepatīkamu jūtu, atklāsmju. Tai skaitā jūs varat saņemt dusmas no citiem sistēmas dalībniekiem par savu uzdrošināšanos.
Kā var palīdzēt sistēmiskais darbs, sakārtojumi?
Sistēmisko sakārtojumu uzdevums nav izgaismot un izpētīt ģimenes noslēpumus un par jebkuru cenu noskaidrot, kas noticis. Lai iztīrītu augoni, dažreiz pietiek ar to, ka viņu beidzot ieraugam, atzīstam un ļaujam notikt dziedināšanas procesam.
Sistēmiskie sakārtojumi un sistēmiskais darbs, kas var notikt arī individuāli, palīdz atklāt pašu notikumu vai cilvēku izslēgšanas faktu un strādāt ar nobloķētajām jūtām, kas palikušas sistēmā un ietekmē nākamās paaudzes. Sistēmiskais darbs pēc būtības var palīdzēt iekustināt šos dziedināšanas procesus, kas ģimenes sistēmai ir tik dabīgi un uz ko tā tiecas.