Saliktās ģimenes izaicinājums. Kā nepazaudēt partnerattiecības?

9. apr. 2021, Nav komentāru

Partnerattiecības saliktajā ģimenē veidojas uz citiem noteikumiem, jo, atšķirībā no pāra, kurš sāk savas attiecības no nulles pozīcijas, kad ir laiks romantikai, laiks iepazīt vienam otru, “pierīvēties”, saliktā ģimenē vismaz viens no partneriem ienāk jau esošā ģimenē. Ja parasti partnerattiecības attīstās dabīgā tempā, un, kad ienāk pirmais bērns, ir laiks transformācijai un vecāku lomas apgūšanai, saliktajā ģimenē šāda transformācijas sākumposma nav. Iztrūkst laika, kas ir bijis tikai pārim divatā. Partneri nav tikai partneri, bet uzreiz jau atrodas bērnu un ģimenes jautājumu risināšanas jūklī. Un tas šīs partnerattiecības padara sarežģītas.

Šajā rakstā, caur piemēriem apskatīsim to kā saliktās ģimenes uzbūve ietekmē attiecības pārī un mēģināsim rast idejas, kā šīs partnerattiecības stiprināt.

Sākums.

Sākums bija iedvesmojošs. Anna un Jānis satikās kādā draugu saietā un iemīlējās, viņiem abiem patika pārgājieni un 90to gadu mūzika, bija kopīgi draugi, pasākumi, piektdienu vakaros viņi devās uz Vecpilsētas krodziņiem, brīvdienās pārgājienos vai izbraucienos ar auto. Tad viņi sāka dzīvot kopā īrētā dzīvoklī. Viņai kaitināja izmētātās zeķes, viņam - nenomazgātie trauki un tukšais ledusskapis, tomēr ar laiku viņi iegādājās trauku mašīnu un reizi nedēļā brauca kopā iepirkties, istabas stūrī iedzīvojās speciāls grozs netīrajām zeķēm. Annai un Jānim dabīgi izveidojās kopīgs dzīves ritms, savs slengs- kodētie vārdiņi, ar kuru palīdzību nodot īpašus vēstījumus, joprojām viņi klausījās 90 to gadu mūziku, tikās ar draugiem un devās pārgājienos. Līdz kādu dienu Anna atklāja ka ir stāvoklī un viņiem gaidāms ģimenes pieaugums.

Tik tālu viss kā pasakā. Šim pārim ir kopīgi ieradumi, drošas attiecības, piesaiste, viņi ar laiku ir iemācījušies uzticēties viens otram, strīdi, kas beigušies ar salabšanu un jauniem risinājumiem, radījuši zināmu uzticēšanos šīm attiecībām, vienam otram, divu gadu laikā viņi ir stiprinājuši savas attiecibu saites, stiprinājuši “Mēs” sajūtu. Bērniņš ienāk šajā attiecību sistēmā un, neskaitoties uz visām grūtībām ko piedzīvo jaunie vecāki, viņi mācas tikt kopīgi galā ar jaunajiem izaicinājumiem.

Kad piedzimst pirmdzimtā meitiņa Annija, Jānis sāk arvien vairāk strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, Anna cenšas būt laba mamma un velta visu savu laiku un uzmanību meitiņas audzināšanai. Tomēr brīvdienās viņi arvien dodas nelielos pārgājienos, nu jau kopā ar visu meitiņu. Drīz vien piesakās arī otra meitiņa, Jana. Anna ir priecīga, tomēr vienlaicīgi iekšēji sāk gruzdēt neapmierinātība, šķiet ka visas rūpes par bērniem un māju gulstas uz viņu vienu pašu, Jānis arvien mazāk iesaistās bērnu audzināšanā, arvien vairāk strādā. Anna jūt, ka ar partneri attālinās viens no otra, tomēr, ikdienas steigā nav laika meklēt kādus risinājumus.

Otrā meitiņa ienāk jau ģimenē, kurā ir izveidojušās savas tradīcijas, ieradumi, savs veids “kā mēs darām lietas”, kā pavadām brīvdienas, kā svinam svētkus, kā risinām strīdus situācijas. Vienlaicīgi, spriedze partnerattiecībās pieaug.

Meitenes jau ir paaugušās, uzsākušas bērnudārza gaitas, Anna atsākusi strādāt un mēģina to apvienot ar bērnu izvadāšanu pa pulciņiem. Labi, ka palīdz mamma. Jānis ir noguris no Annas mūžīgām sūdzībām un pretenzijām, arvien biežāk uzturas līdz vēlam vakaram darbā, brīvdienās parādās neplānoti komandējumi, līdz Anna uzzina par Jāņa paralēlajām attiecībām. Anna jūtas nodota, bailes par to, ka viņas dzīvē varētu atkārtoties vecāku scenārijs, ir kļuvušas par realitāti. Jānis viņu ir nodevis. Viņa nolemj, ka nebūs tāda pati kā viņas mamma un necietīs vīra sānsoļus, tādēļ sakravā mantas, un ar meitenēm pārceļas pie vecākiem uz privātmāju.

Jānis ir uzsācis jaunas attiecibas, viņš jūtas kā lidojumā, Samanta “nezāģē” viņu, neko neprasa, priecājas par visu, ko viņš dara, Jānis beidzot jūtas novērtēts. Viņš piekrīt Annas prasībai par šķiršanos. Viņi vienojas, ka meitenes nedēļas nogales pavadīs pie tēta, bet pa nedēļu dzīvos kopā ar mammu vecvecāku mājā.

Bērnībā pieredzētie attiecibu scenāriji ietekmē to kā uztveram situāciju, kādu tai piešķiram nokrāsu un, dažkārt, arī to kādus lēmumus pieņemam. Ja vecāki nav mācējuši risināt attiecību problēmas, izmantojuši “strausa taktiku”, nereti arī nākamajām paaudzēm rodas grūtības risināt sasāpējušus jautājumus, atklāti runāt par savam jūtām, vajadzībām, prasmes komunicēt par tām. Anna un Jānis izlēma iet katrs tālāk savu ceļu, vienlaicīgi, attiecību problēmas, kas bija samilzušas pēdējo gadu laikā, tā arī netika atrisinātas un izrunātas. Vienlaicīgi Annas un Jāņa rūpes par bērniem kā vecākiem, paliek aktuālas.

Jauns sākums

Brīvdienās Jānis meitenes ņem pie sevis. Viņi kopā jautri pavada laiku, dodas braucienos, pārgājienos, pa ceļam klausās 90to gadu mūziku, dažreiz Samanta viņiem pievienojas. Tomēr Samantai neveidojas kontakts ar meitenēm. Viņu arī kaitina 90to mūzika un meiteņu un Jāņa kopīgie, muļķīgie joki. Kad vakarā visi atbraukuši mājās, iegāžas dīvānā pie TV, meitenes ir kā pielipušas Jānim, savukārt Samantai ir sajūta, ka viņai pat uz dīvāna vairs nav vietas, viņa jūtas absolūti lieka un atstumta šajā kompānijā. Kad Samanta par šo mēģina runāt ar Jāni, viņš rausta plecus un saka, ka viņa pārspīlē. Tie ir tikai bērni un viņš ar tiem grib labi pavadīt laiku. Katru nedēļas nogali Samanta gaida ar zobu sāpēm. Labi, ka pa nedēļu ir zināms miers un dažreiz brīvdienās izdodas pierunāt Jāni doties kaut kur arī bez bērniem.

Šī situācija izgaismo “savējo un svešo” efektu, ko piedzīvo partneri un bērni visās saliktajās ģimenēs. Nav svarīgi, vai bērni atbrauc tikai brīvdienās, vai dzīvo 24/7 kopā ar vienu vecāku un viņa jauno partneri, vecāks visbiežāk būs vienā skalas galā kā “savējais”, savukārt viņa partneris visticamāk nokļūs skalas otrā galā kā “svešais”. Katru reizi, kad bērns ienāk istabā un dodas pie sava vecāka ar jautājumu, vai savu sakāmo, vecāks kļūst par “savējo”, bet viņa partneris- par “svešo”, jeb autsaideru. Un tas rada papildus spriedzi partnerattiecībās, kurām tāpat jau ir mazāk stabili pamati, jo, no vienas puses, ir ierobežotas iespējas attiecībā uz laiku divatā, no otras puses, iepriekšējā partnerattiecību pieredze nereti liek būt rezervētākam arī jaunās attiecībās. Dažkārt, runājot par partnerattiecību nozīmību var dzirdēt šādu frāzi: “partneri nāk un iet, bet bērni ir uz mūžu”. Jaunajās partnerattiecībās tiek ieturēta lielāka distance, lai pasargātu sevi no sāpēm un vilšanās, kas vienlaicīgi šīs attiecības padara jūtīgākas pret dažādiem satricinājumiem.

Kā noregulēt šo savējo/svešo efektu? Vispirmām kārtām, atzīt, ka jaunais partneris pievienojas jau esošai sistēmai, kurā attiecību musturi jau ir iesakņojušies un tradīcijas, paradumi izveidojušies, un ka šī polarizācija – savējais/svešais eksistē un ir daļa no normālas lietu kārtības. Mācīties atpazīt šo efektu un runāt par to ar partneri. Mēģināt iejusties partnera ādā, meklēt kopīgus risinājumus, vienlaicīgi pieņemot, ka šī polarizācija lielākā vai mazākā mērā būs klātesoša visu laiku. Pat tad, kad bērni izaugs lieli un ieradīsies pie jums ciemos, vai ielūgs jūs uz savām kāzām. Viss ko varam ietekmēt- intensitāte kādā šī polarizācija notiek un kā mēs noregulējam ar to saistītās sajūtas. Visbiežāk, tas partneris, kurš nonāk “svešā” lomā, jūtas atstumts, viens, savukārt tas partneris kas ir “savējo” lomā jūtas, ka viņu rauj uz pusēm starp diviem cilvēkiem ko tas mīl- partneri un bērnu.

Atgriežoties pie mūsu piemēra ar Jāni un viņa bērniem, ir skaidrs, ka Jānis pavada laiku ar savām meitenēm kā ieradis, savukārt Samanta jūtas viena, it kā izstumta ārpusē, ko, iespējams, paspilgtina viņas pašas bērnības pārdzīvojumi, kad viņa ir jutusies nevajadzīga vai atstumta. Bez tam, kļūst neskaidra viņas loma un tas atgādina arī par Jāņa attiecībām ar Annu, kas līdz galam nav pabeigtas.

Vienlaicīgi, meitenes, tajā brīdī, kad Samanta “čubinās” ar tēti, arī jūtas kā “svešās”, ka viņu teritorijā notiek ielaušanās, jūtas apjukušas un nezin kā reaģēt. Iespējams, ka kāda no viņām ar savu uzvedību mēģinās pārslēgt tēta uzmanību, piemēram, apsēžoties tētim blakus. Atsevišķa raksta cienīga tēma ir par bērnu lojalitāti vecākam, kurš šobrīd nav klāt.

Nesakārtotas iepriekšējas attiecibas kļūst ne tikai par ēnu jaunajās attiecibās, bet arī par traucējošu faktoru bērnu labsajūtai, kā arī grūtāks ir visu iesaistīto personu tranzīt periods no pārmaiņām uz stabilu situāciju. Jo pabeigtākas un sakārtotākas ir iepriekšējās attiecības, jo labāk un brīvāk jaunajās attiecībās jūtas gan partneri, gan attiecīgi arī bērni.

Jāņa, Samantas un meiteņu tālākie attiecību attīstības scenāriji var būt visdažādākie. Viss atkarīgs no tā, kā abi partneri risinās šo situāciju, cik lielā mērā būs gatavi strādāt ar sevi, savām attiecībām, savstarpējās komunikācijas prasmēm. Tomēr, pirmais solis, kas varētu uzlabot attiecības, ir nodalīt laiku ko Jānis pavada tikai ar meitenēm, no laika, ko Jānis pavada ar Samantu. Un ieplānot laiku, ko Samanta varētu pavadīt kopā ar meitenēm darot kaut ko, kas meitenēm varētu būt interesanti. Pārim ir dabiski vēlēties ātrāk noregulēt situāciju, taču katrs spiediens rada pretspiedienu. Attiecībām saliktajā ģimenē nepieciešams daudz vairāk laika, tās veidojas pakāpeniski.

Šoreiz mums viss izdosies….

Anna vecāku sapulcē iepazinās ar Mareku, kurš kā vientuļais vecāks audzina meitu Anniju, Annas jaunākās meitas, Janas, klasesbiedreni. Attiecības attīstījās strauji un Anna ar Mareku nolēma apvienoties, jo abi ilgojas pēc ģimeniskuma sajūtas, kā arī tīri praktiskā un materiālā ziņā kopā dzīvot ir izdevīgāk- visas 3 meitenes mācās vienā skolā. Anna ar meitām pārcēlās pie Mareka un Annijas. Jau pēc neilga laika jaunie partneri atklāja, ka meitenes nespēj atrast kopīgu valodu un nereti izceļas konflikti. Annija sabotē kopīgos pasākumus, ieslēdzoties savā istabā. Nepārrunājot ar Annu, Mareks Annijai dzimšanas dienā uzdāvina ļoti dārgu telefonu un tagad Annija pārsvarā dzīvo ar “degunu telefonā”, kas pastiprina konfliktus ar Annu un Annas meitenēm, kuras, kā tas bija ierasts jau agrāk, iesaistās gan kopīgā ēst gatavošanā, gan mājas kārtošanā. Atmosfēra mājā pamazām paliek nokaitēta.

Nereti partneri apvienojot ģimenes cer uz jaunu laimīgu sākumu, zīmē savā galvā laimīgas ģimenes vīzijas, tomēr realitātē, tas, kas abiem partneriem ir laime un ieguvums – viņu attiecības un mīlestība, nenozīmē, ka arī bērni to tā uztvers. Simpātijas un draudzība starp bērniem drīzāk ir izņēmums, nekā kaut kas pašsaprotams. Viens ir draudzēties skolas solā, kas cits - katru dienu būt blakus un saskarties ar dažādu uztveri, ieradumiem, dažādu uzvedības un sadzīves kultūru. Tradīciju, disciplīnas un noteikumu kolīzija ir neizbēgama. Bez tam, bērniem šis ir vēl viens satricinājums, jo liek atkal saskarties ar realitāti, ka viņu vecāki nav kopā. Bērniem, atšķirībā no pieaugušiem, kuri veido partnerattiecības balstoties uz savstarpējām simpātijām un pievilkšanos, šādas motivācijas nav, un tas ir jāatzīst. Savukārt, bērns, kura teritorijā notiek izmaiņas, to vispār var izjust kā iebrukumu un kārtējo zaudējumu. Rezultātā jaunie partneri var būt patiesi izbrīnīti par bērnu skābajām sejām, un entuziasma trūkumu saistībā ar jaunās dzīves uzsākšanu. Redzot, ka bērni nejūtas labi, viens no partneriem, vai pat abi, var izjust arī vainas sajūtu, mēģinot to kompensēt ar dārgām dāvanām vai kā citādāk.

Vēl nesaskaņas pārī var veicināt šāds aspekts- vecāks, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar bērnu kā vientuļais vecāks, ir pieradis izlemt svarīgākos jautājumus viens, vai aprunājot tos ar bērnu. Ieraduma varā viņš var tupināt tādā pašā garā, savukārt otrs partneris to var uztvert kā zīmi, ka nav svarīgs, ka ar viņa viedokli nerēķinās. Kopīga lēmumu pieņemšana par būtiskiem jautājumiem varētu būt viens labs solis kā mazināt polarizācijas efektu un “svešos” pabīdīt skalā tuvāk punktam “savējie”.

Viennozīmīgi ir jāsaka, ka veidojot partnerattiecības saliktā ģimenē, nevar paļauties uz stihisku procesu, uz to, ka lietas pašas sakārtosies, konflikti paši atrisināsies. Jārēķinās, ka “Mēs” sajūta rodas daudz lēnāk un tās veidošana prasa laiku un apzinātu piepūli. Annai un Marekam svarīgi stiprināt pamatus- savstarpējo uzticēšanos un partnerattiecības, tādēļ nepieciešams rast laiku ko var pavadīt tikai divatā darot lietas, kas abus iepriecina. Pat, ja šķiet, ka to izdarīt ir sarežģīti, 30 minūtes nedēļā ir minimums ko veltīt tam, lai pārrunātu savstarpējo attiecību jautājumus.

Šeit daži jautājumi, par kuriem vērts domāt un kurus ieteicams apspriest ar partneri:

- Kādēļ es Tevi izvēlējos? Ko es Tevī cienu? Par ko jūtos pateicīgs?

- Kas ir mans solījums Tev?

- Kādas ir manas vajadzības šajās attiecībās? Kādas ir Tavas vajadzības?

- Kādu nākotni mēs vēlamies būvēt kopā kā pāris? Kur mēs būsim, kad bērni būs izauguši?

- Kas mūs kā pāri vieno, un, kas rada nesaskaņas? Ko ar to varam darīt?

- Kā varam vienoties par tādiem būtiskiem aspektiem kā:

o pienākumu sadale un noteikumi mūsu kopīgajā mājā;

o lēmumu pieņemšana;

o budžeta veidošana un sadale;

o jaunu tradīciju ieviešana un uzturēšana;

o laika pavadīšana kopā kā pārim un laiks ar bērniem, u.c.

Bez partnerattiecību tiešas stiprināšanas nepieciešams arī iedziļināties tajā, kas notiek ar Anniju un abām Annas meitām. Salikta ģimene- tās ir lielas pārmaiņas bērnu dzīvē, tādēļ, pat ja bērns šķietami distancējas, tam ir nepieciešama īpaša uzmanība un gādība. Bērnu drošības sajūtu var stiprināt caur vecāku - bērnu attiecībām, pavadot nedalītu laiku ar saviem bērniem, atzīstot viņu sarežģītās jūtas, pēc iespējas nodrošinot savu klātbūtni un akceptu. Tas neizbēgami uzlabos klimatu mājās un līdz ar to mazinās spiedienu un nesaskaņas partnerattiecībās.

Noslēgumā- Dzīve saliktajā ģimenē ir pārsteigumu pilna. Sajūta varētu būt līdzīga kā laivojot pa strauju upi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Pie tam, šis ceļojums ir uzsākts kopā ar kādu, kas Tev svarīgs un vienlaicīgi, laivā atrodas arī pasažieri, kurus iespējams, Tu nemaz neizvēlējies, un, kuru rīcību Tev grūti prognozēt. Katra saliktā ģimene ir unikāla, un, diemžēl, nav vienas laimīgu attiecību formulas, tomēr, ja zinām nedaudz vairāk par iespējamiem zemūdens akmeņiem un iepazīstam kompāniju laivā, ceļojums var kļūt baudāms un vēlāk atmiņām bagāts.

Vingrinājums LAIMES vairošanai

25. jan. 2021, Nav komentāru

Laime katram ir kaut kas cits, tomēr, kaut kā visi mēs pēc tās tiecamies. Un, šķiet, vienkāršākais padoms, kas man šorīt aizķērās, lasot sarunas ar Dalailamu, ir padoms, ko varam katrs īstenot savā dzīvē jau tagad. Un tas ir:  

izskaust tos faktorus kas ved uz CIEŠANĀM un izkopt tos, kas ved uz LAIMI. 

It kā vienkārši, bet vienlaicīgi, tas lika man apstāties un pārdomāt, kas ir šie faktori manā dzīvē? Rezultātā guvu vērtīgas un pat pārsteidzošas atziņas un idejas nākotnei . 

Tādēļ piedāvāju arī Tev nelielu, šīs Dalailamas atziņas iedvesmotu  vingrinājumu:
- paņem A4 lapu un vienā pusē uzraksti faktorus, kas rada Tevī laimes sajūtu un uz otras lapas puses saraksti tos, kas ved pie ciešanām. 
- Pārskati un pavēro, cik liela mērā tie ir Tavā kontroles zonā? Kā vari tos ietekmēt? Kādus lēmumus iespējams, nepieciešams pieņemt? Par ko ar sevi godīgi vienoties?
- Uz katras lapas puses apakšā uzraksti savus secinājumus (ko un kā vairosi, vai ko un kā mazināsi). 

Lai laimes iedvesmota diena!

P.S. divas galvenās atziņa ko noķēru pati, ka mana laime ir sīkumos, un tādu mazu laimes brīžu man ir katru dienu gana daudz. Vajag tik tos likt laimes krājkasītē. Savukārt, pārsteigumu radīja atziņa, ka  ciešanas vairo negatīvā informācija sociālajos tīkos, kas liek domāt par tajos pavadītā laika ierobežošanu.

Ģimenes noslēpumi

19. nov. 2020, Nav komentāru

Tā ir viena tēma, kas nereti uzpeld ģimenes sistēmiskajos sakārtojumos un patiesībā ir diezgan dziļa un smaga. Vienlaicīgi realitāte ir vienkārša- ģimenes noslēpumi ir sastopami katrā ģimenes/dzimtas sistēmā. 

Kas ir ģimenes noslēpums?Tas ir kaut kas, par ko mēs nerunājam, kas tiek noklusēts, vai ko pieminot mēs ātri mainām tematu, vai uzdodot jautājumus saņemam neskaidras un izplūdušas atbildes. Dažkārt tās pat ir leģendas, kuras tiek stāstītas no paaudzes, paaudzē un aiz kurām slēpējas patiesie notikumi, ko izdodas vien atklāt veicot papildus izpēti - sākot likt kopā faktus, parādās nesakritības gadskaitļos, notikumu secībā u.t.t. Aiz leģendas par gādīgo vectēvu, kurš izcili rūpējies par ģimenes materiālo stāvokli, slēpjas vardarbība un mīlošu attiecību trūkums, aiz brīnumainas izglābšanās no izsūtījuma uz Sibīriju slēpjas nodots kaimiņš, aiz pārrautām saitēm ar vecākiem-  incests, aiz neskaidriem nāves apstākļiem- nelegāls aborts, aiz negribēta/nemīlēta bērna- izvarošana, variantu ir daudz.  

Kādēļ ģimenes noslēpumi rodas un ko ietekmē? Ģimenes noslēpumi rodas, jo tēmas un notikumi, par kuriem nerunā- piem., alkoholisms, atkarības, vardarbība, pašnāvība, aborti, incests, dalība holokaustā, noziegumi, slēpta adopcija, nezināms/neatzīts tēvs, bērni kas dzimuši izvarošanas rezultātā u.t.t. ir, maigi sakot, neērtas un var radīt sekas. Bez tam, jāņem vēra sabiedrības uzskati, laiks un politiskā sistēma, kad šis notikums ir noticis. Piemēram, pirms vairāk kā 40 gadiem aborts bija izsargāšanās metode, bet bija laiks, kad aborti bija aizliegti un varēja tikt veikti tikai nelegāli, un ja sieviete nomira tā rezultātā, neviens to neatzina. Pirms 50 gadiem, izsūtījums uz Sibīriju – tas bija kauna traips visai ģimenei un ierobežotas iespējas izglītībā, karjerā; iemesls neatzīt incestu ir kriminālatbildība, kurai iestājas konkrētas sekas- cietums, adopcijas fakta atzīšana nozīmē izjaukt uzbūvēto ilūziju par ģimeni, u.t.t.,    
Notikumu izslēgšana un neapspriešana ir kā izdzīvošanas mehānisms, lai spētu turpināt eksistenci, neizjaucot šī brīža šķietamo līdzsvaru un mazinot notikuma sekas. Tomēr nākamās paaudzes tas tik un tā ietekmē, jo ģimenes sistēmā kā vienotā kopumā ierakstās visa informācija par viesim notikumiem, neatkarīgi no mūsu vērtējuma. Un izslēgtie notikumi iegūst īpašu kvalitāti, jo pati sistēma cenšas, lai tie tiktu atklāti. Metaforiski- noslēpums ir kā neiztīrīts augonis uz ādas, kurā krājas strutas- neizdzīvotās jūtas, pārdzīvojumi, sēras, dusmas, jūtas, kas nav akceptētas, kurus neapzināti notikumā iesaistītie cenšas neizlaist ārā, paslēpt, jo pieskaroties sāp. Bet mēs zinām, ka dziedēt iespējams tikai atverot šo augoni, iztīrot strutas, tas sadzīst, vien atstājot nelielu rētu. Tomēr, pierodot, ka mīļie cilvēki, šo augoni slēpj, parasti nākamā paaudze, aiz mīlestības un lojalitātes arī neapzināti iesaistās šajā slēpšanā, piesegšanā, līdz brīdim, kamēr sistēmā kādam  rodas jautājumi. Piemēram, vecmāmiņa, kas izdzīvoja pateicoties tam, ka apprecējās ar nīstamu vīrieti augstā amatā, pēc tam no viņa aizmūkot, saviem bērniem maz ko par to stāstīja, jo pašai grūti tikt galā ar piedzīvoto. Viņas bērni, jūtot, ka šī tēma ir sensitīva, īpaši neuzdod jautājumus par to. Līdz mazbērni sasniedzot noteiktu vecumu, sāk interesēties, kas tad īsti ir noticis ar vectētiņu, kur viņš ir? Uz ko vecākiem grūti atbildēt, jo aiz lojalitātes pret pirmās paaudzes noslēgtajām jūtām, tie nav interesējušies. Lūk, šāds aptuveni ir šis mehānisms.
Diemžēl, ļoti bieži šie jautājumi rodas tad, kad vairs nav neviena, kas var atbildēt, jo neapzināti šķiet ka nu ir pietiekami droši šim jautājumam pieskarties.

Kā atpazīst noslēpumu klātesamību ģimenes sistēmā? Pirmais, uzdodot jautājumu, kas ir tabu tēmas, par ko mēs vispār nerunājam vai runājam ļoti maz? Kas netiek apspriests? Par ko uzsākot sarunu, vai, kādu tematu iekustinot, jūs riskējat tikt izstumts vai noraidīts?
Bez tam, visbiežāk ķermenis ir tas, kas pasaka priekšā. Tā ir neskaidrības sajūta, vēlme noskaidrot, atrast kaut ko, nezin ko, trauksme, dažkārt sajūtas, kurām maz sakara ar realitāti- piem., uzmācīgas sajūtas par piedzīvotu incestu, kaut realitātē nekā tāda nav bijis, dziļi depresīvi stāvokļi, kuriem grūti rast izskaidrojumu, nespēja vispār just, pilnīga kontakta neesamība ar savu ķermeni, jūtām, u.c.
Nereti, bērni, kuri ir adoptēti un par šo faktu ir noklusēts, vai bērns, kuram noklusēts, ka viens no vecākiem nav īstais, tik un tā dvēseles līmenī nepārtraukti meklē savus īstos vecākus, viņiem ir ķermeniska sajūta, ka kaut kas nav tā. Līdzīgi notiek ar noklusētiem brāļu, māsu zaudējumiem. 
Neapzinātā līmenī mēs vienmēr jūtam šos noslēpumus, pat ja mums nav ne jausmas. Ja ģimenes noslēpums nāk gaismā, bieži rodas apskaidrības sajūta- daudzi mazi atmiņu fragmenti kā vienas puzles, gabaliņi saliekas kopā un kļūst skaidras pirms tam neskaidrās attiecības, jūtas, notikumi. Vienlaicīgi var tikt piedzīvotas arī gūzma nepatīkamu jūtu, atklāsmju. Tai skaitā jūs varat saņemt dusmas no citiem sistēmas dalībniekiem par savu uzdrošināšanos. 

Kā var palīdzēt sistēmiskais darbs, sakārtojumi?Sistēmisko sakārtojumu uzdevums nav izgaismot un izpētīt ģimenes noslēpumus un par jebkuru cenu noskaidrot, kas noticis. Lai iztīrītu augoni, dažreiz pietiek ar to, ka viņu beidzot ieraugam, atzīstam un ļaujam notikt dziedināšanas procesam. 

Sistēmiskie sakārtojumi un sistēmiskais darbs, kas var notikt arī individuāli, palīdz atklāt pašu notikumu vai cilvēku izslēgšanas faktu un strādāt ar nobloķētajām jūtām, kas palikušas sistēmā un ietekmē nākamās paaudzes. Sistēmiskais darbs pēc būtības var palīdzēt iekustināt šos dziedināšanas procesus, kas ģimenes sistēmai ir tik dabīgi un uz ko tā tiecas.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 31.oktobrī

20. okt. 2020, Nav komentāru

31.oktobrī aicinu uz sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:

iekšējās brīvības un labsajūtas meklējumi, ceļā uz savu iekšējo veselumu;

attiecību jautājumi- partnerattiecības (esošās, bijušās) vai nespēja tādas izveidot;

attiecības ar vecākiem, attiecības izcelsmes ģimenē;

grūtības attiecībās ar bērniem vai grūtības bērnu radīšanā;

neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību;

veselības jautājumi.

Sistēmiskie sakārtojumi ir iespēja uz savu aktuālo situāciju paskatīties no malas un nonākt pie jaunām atziņām. Katrs dalībnieks ienes savu tēmu. Dienas laikā plānoti vismaz 4i sakārtojumi. Vairāk par sistēmisko sakārtojumu metodi var uzzināt šeit:
ww.brivibabut.lv/pakalpojumi/sistemiskie-sakartojumi/

***

Darbnīcu vada Santa Leiboviča, praktizējoša personīgās izaugsmes trenere (PCC līmeņa koučs, ICF) un sistēmisko sakārtojumu konsultants. Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā un dažādu apmācību vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Dalība seminārā: 55 eur +PVN.
Reģistrējies šeit: https://forms.gle/E84EtqHgefWVLSs47

Norises vieta:
Mazčurilas, Lielplatones pag., Jelgavas novads. Pēc reģistrācijas dalībniekiem tiek nosūtītas detalizētas norādes.

Norises laiks:
31.oktobris no plkst. 10.30 -18.30.

Noliedzot tēvu

12. okt. 2020, 1 komentārs

Vēlos padalīties ar brīnišķīgs rakstu, kas tulkots no krievu valodas, par to, cik būtiski, ka bērnam ir iespēja, ir atļauts savā sirdī iekļaut un mīlēt abus vecākus, un, kas notiek bērna dvēselē, ja viens no vecākiem- tēvs, ir izslēgts. 

***

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi.
– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība
– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestrādā…
– Un kā tēvs izturas pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
– Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tādas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas.... bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus.
– Kāpēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem.
– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību.
– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenesBērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu. Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi. Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:
– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tēvam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību. Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšņi sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā, un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvsJa bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, iespējams tas norāda uz to, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva. Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības. Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.
Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.
Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas. Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – kā viena, tā otra. Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta. Viņa it kā saka: «Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanās cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jūs varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»
Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.
– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevīDaba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija).

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jūs noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.
Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālajā pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
Vai tie, kuriem bail pastāvēt par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagādā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas. Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.
Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties. Tas tāpēc, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

DēliTēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atšķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»).

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā. Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis. Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību. Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas. Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo. Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atšķirties no mātes sievišķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

MeitasAr meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.
Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrišķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t. Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atšķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus, aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:
«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tāds pats kā viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tādā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atceras, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakoties, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:
Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jābūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseliskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinātā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstāj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis. Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pēdējai mūža dienai.

Gadījums no pieredzes
Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.
Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīga zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija šķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi sprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis. Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir šķīrušies, vecāki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kārtējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

Katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Jautājumi, kurus vērts sev uzdot, domājot par attiecībām

24. sep. 2020, Nav komentāru

Gatavojoties sestdienas semināram, dalībniekiem nosūtīju jautājumus par kuriem padomāt ceļā uz to. Un šķiet, ka šie jautājumi var būt vērtīgi jebkuram, kurš aizdomājas par attiecību tēmu, vai piedzīvo jelkādas grūtības šajā dzīves sfērā. Paņem baltu lapu un uzraksti izvērstas atbildes uz šiem dažiem jautājumiem (būs vērtīgāk, ja neviens Tevi netraucē procesa laikā). Atbildes Tev ļaus iegūt lielāku apzinātību šajā tēmā!

Un lūk šie jautājumi:

Kādas attiecības patiesi vēlos? Kādas ir trīs svarīgākās vērtības, kurām tajās jābūt?
Kā man svarīgi tajās justies?
Ko sagaidu no partnera? Ko varu sniegt pretī?
Kāda ir mana attiecību pieredze? Svarīgākās mācības?
Vai jelkad ir piedzīvotas attiecības, kuras kaut kādos aspektos atgādina attiecības, konfliktus, kas bijuši ar kādu no vecākiem (mammu/tēti)?
Vai vispār attiecības kā tādas man ir nepieciešamas? Ja nepieciešamas, kādēļ? (Paskaidrošu šo jautājumu. No pieredzes ar klientiem- dažreiz cilvēks izmisīgi vēlas attiecības, bet no malas paskatoties uz savu dzīvi, konstatē, ka tur nemaz otram nav vietas un daudz ērtāk ir dzīvot vienam. Dažreiz ir atbrīvojoši to saprast un apzināties)
Ko par attiecībām dzirdēju, vai, ko neverbāli uztvēru, no savas mammas/vecmāmiņām/ tēta/vectētiņiem/ citiem radiniekiem, nozīmīgām autoritātēm? (vēlams pierakstīt konkrētas frāzes, ko dzirdēji, situācijas, ko piedzīvoji)
Kā tas atspoguļojas manā attiecību pieredzē?

Ja vēlies, vari padalīties savās atklāsmēs un jaunos jautājumos, kuri var rasties caur šīm atbildēm. Ko varēšu, pakomentēšu, paskaidrošu. Un, ja paceļas kāda akūti risināma tēma, to vienmēr iespējams pārrunāt individuālajās sesijās- klātienē vai attālināti.

Ceļš pie sevis. Izbraukuma seminārs 18.jūlijā

3. jūl. 2020, Nav komentāru

Nav noslēpums, ka laimes un apmierinājuma viens no svarīgiem pamatiem ir sevis pieņemšana. Kad sevī un citos kaut ko nespējam pieņemt, tas kā adata lien ārā no maisa un bojā gan attiecības, gan dzīvi un pašsajūtu kopumā. Savas ēnas puses iepazīšana un pieņemšana ved mūs pie lielāka iekšējā veseluma un savas patības. Sevis nepieņemšana iekšēji sašķeļ un kā bumerangs atgriežas visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, kad neadekvāti vai pārspīlēti reaģējam uz kāda cilvēka- partnera, bērna, kolēģa rīcību, vai kādu konkrētu situāciju, vai kad kritizējam, aprunājam citus cilvēkus, izvirzām pretenzijas. Savu izslēgto personības daļu integrācija ir viens labs solis tuvāk sev, savai patībai. Un labs solis kā uzlabot attiecības ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.

Šis pilnas dienas izbraukuma seminārs būs veltīts izslēgto personības daļu integrācijai ar sistēmisko sakārtojumu palīdzību. Tā būs tikšanās ar pazaudēto sevis daļu.

Dienas laikā būs gan nedaudz teorijas, gan praktiski vingrinājumi un sistēmiskie sakārtojumi. Atkarībā no laikapstākļiem, seminārs notiks vai nu brīvā dabā, vai iekštelpās.

Semināru vada: Santa Leiboviča, sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF). Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Norises laiks un vieta: 2020.gada 18.jūlijs plkst.10.30- 18.00. Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, 70 km no Rīgas, 20km no Jelgavas Lietuvas virzienā, detalizēts vietas apraksts tiks izsūtīts dalībniekiem pirms semināra..

Dalībai seminārā iepriekšējas zināšanas par sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligātas. Dalības maksa: 55 eur + PVN, iekļautas kafijas pauzes.

Reģistrācija šeit: https://forms.gle/FhWeiY7xYARFTmjVA

Piecas mīlestības valodas attiecībās

12. feb. 2020, Nav komentāru

Attiecības bieži vien izjūk, un mīlestība kaut kur izplēn, jo attiecību gaitā tā arī neiemācāmies runāt sava partnera mīlestības valodā. Tā uzskata populārās grāmatas “Piecas mīlestības valodas” autors Gerijs Čepmans.
Ja izveidotu analoģiju, iedomājies, ka viens no partneriem runā franciski, otrs ķīniski un turpina to darīt visā kopdzīves laikā. Cik ilgi varēs pastāvēt šādas attiecības?

Laika gaitā, ja tā arī neiemācāmies saprasties- partneri neiemācās viens otra mīlestības valodu, veidojas tukšums, jeb mīlestības deficīts. Savukārt vajadzība pēc mīlestības un pieķeršanas ir katra cilvēka pamatvajadzība, ko mēģinām apmierināt jau no pašas bērnības.

Burtiski katrā no mums ir mīlestības trauks, kurš vēlas būt piepildīts un ļoti bieži ceram, ka tuvas attiecības, laulība būs tas, kas to piepildīs. Tomēr, nereti ar laiku piedzīvojam vilšanos un saprotam, ka mūsu mīlestības trauks ir iztukšojies. Rodas neapmierinātība ar partneri, intereses/mīlestības zudums.

Grāmatā autors arī ļoti uzsver atšķirību starp īstu mīlestību un iemīlēšanos, kas, kā pierādījuši zinātnieki, cilvēku pārņem attiecību sākumā kā zināms neprāts (kurš to ir piedzīvojis, zina, ka kļūstam “apsēsti” ar partneri un gatavi darīt jebko tā labā). Bet jūtu ķīmija aptuveni divu gadu laikā zūd. Un tad mēs ieraugam reālo, nevis idealizēto partneri un, vai nu sākam īstas attiecības, un attīstām mīlestību, vai dodamies jauna partnera meklējumos.

Čepmans piedāvā konceptu, kurš izskaidro piecas dažādas mīlestības valodas, kurās “runā” partneri:

1. Apbrīnošana, apliecinājuma vārdi. Cilvēkam, kuram piemīt šī mīlestības valoda, ļoti svarīgi saņemt apliecinājuma vārdus, kad viņi tiek apbrīnoti, slavēti, svarīgi no citiem saņemt atzinību par paveiktajiem darbiem, labvēlību par kādām darbībām. Viņam adresēti skaisti vārdi nozīmē ļoti daudz, saņemot uzslavas tie gatavi kalnus gāzt.

2. Kvalitatīvi pavadīts laiks. Cilvēkiem, kuriem piemīt šī mīlestības valoda, ir ļoti svarīga kopīga kvalitatīva laika pavadīšana. Un tas nenozīmē kopā pasēdēt pie TV, bet gan drīzāk apsēsties vienam otram pretī un veltīt 100% uzmanību savam partnerim. Ja šī vajadzība netiek apmierināta, cilvēki ar šo valodu sūdzas, ka nav nozīmīgi partnerim, jo partnerim viss cits (darbs, draugi, auto, u.t.t.) esot svarīgāks. Šiem cilvēkiem ļoti svarīgs kopīgās darbībās piedzīvotais, tādēļ no viņiem bieži var dzirdēt aicinājumu kaut ko darīt kopā.

3. Mīlestības darbi. Šajā valodā komunicē cilvēki, kuriem ļoti patīk rūpēties par citiem. Savu mīlestību viņi apliecina ar dažādiem darbiņiem, ko dara otra labā, piemēram, uztaisa vakariņas, nomazgā auto, nopļauj zāli, u.c. Savu mīlestību apliecina caur darbiem un sagaida, ka arī partneris tā darīs.

4. Fizisks pieskāriens. Droši vien esi ievērojis, ka cilvēkiem, kuriem ļoti patīk apkampties un ir tādi, kuriem tieši pretēji – nepatīk pieskārieni. Tad, lūk, šiem pirmajiem apskāvieni un pieskārieni – tas ir viņu veids, kā parādīt un sajust mīlestību. Šādi cilvēki noteikti centīsies paņemt tevi aiz rokas, piespiesties, nejauši pieskarties, palūgs tev "uztaisīt" masāžu.

5. Dāvanu pasniegšana. Dāvanas, bez izņēmuma, patīk visiem, taču ir cilvēki, kuriem dāvanu saņemšana ir ļoti svarīga attiecību sastāvdaļa. Bez tam, dāvanas izmēriem nav nekādas nozīmes. Pat paši mazākie uzmanības apliecinājumi dāvanas formātā, un tiem jābūt saņemtiem regulāri, šiem cilvēkiem radīs pārliecību, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti.

Runājot otra mīlestības valodā, mēs uzlādējam tā baterijas- cilvēks jūtas mīlēts un pieņemts, līdz ar to arī daudz laimīgāks. Un laimīgs un mīlēts cilvēks dabīgi grib izdarīt kaut ko jauku un mīļu arī savam partnerim, tādējādi labais vairojas.

#partnerattiecības #saliktāsģimenes

Robežas saliktajā ģimenē

2. feb. 2020, Nav komentāru

Ja vēl pirms veidot salikto ģimeni, esi saskārusies/ies ar jautājumu par savām robežām, piemēram, Tev ir grūti cilvēkiem atteikt, pateikt “nē”, Tu mīļā miera labad mēdz piekāpties citu interešu labā, tad saliktajā ģimenē Tevi sagaida grūtības, jo savu robežu noteikšana ir viens no klupšanas akmeņiem tajās.

Kādēļ robežu noteikšana saliktajā ģimenē ir grūtāka? 🤔

Ja Tev jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, Tu noteikti jau esi saskārusies ar brīžiem, kad bērns dažādos vecuma posmos pārbauda Tavas robežas, cik tālu tas var iet un kurā brīdī Tu piekāpsies, kur ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt. Arī attiecībās ar partneriem diezgan populārs ir uzskats par to, ka partneris ir mūsu otra pusīte, ka partnerībā mēs veidojam vienu veselumu. Jāsaka, ka pārāk liela saplūšana attiecībās kā vienam veselam nozīmē arī izplūdušas robežas starp Es un Tu, Es un Mēs.
Un kad saliktajā ģimenē bez šīm attiecībām klāt nāk vēl virkne citu attiecību sistēmu (es- otrs mana bērna vecāks, es- pamāte, es- partnera bērnu otrs vecāks, visu pušu vecvecāki, radinieki u.t.t.) skaidrs, ka iestājas zināms apmulsums, kas ir Mans, kas Tavs, kas Mūsu? Un šķiet ka tik daudz robežu jānovelk un jāsaprot, kas man ir ok un kas nav.

Kas liecina par to, ka jūsu robežas ir pārkāptas?

Principā, pirmais signāls ir neapmierinātība un kašķīgums. Ja pastāvīgi jūties uzvilkta, viegli aizkaitināma, ir vērts uzdot sev jautājumu, par ko tieši es uzvelkos?

Padalīšos ar tīri personīgu stāstu. Kad pie mums ar vīru un manu vecāko dēlu, bez piecām minūtēm pusaudzi, pārvācās abi vīra dēli, pusaudži, no pirmās laulības, trīsistabu dzīvoklī kļuva ļoti šauri. Dzīve ar 3 puikām, pusaudžiem, kļuva par īstu elli vannas istabas un tualetes lietošanas jautājumā. Cīņa par nolaistu poda vāku un sausu poda brilli bija mans ikdienas ārprāts. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka šis mani patiešām uzvelk visvairāk, tādēļ ierosināju sadalīt divas tualetes (labi ka bija tāda iespēja), meiteņu un puišu tualetē. Tādā veidā es atkaroju daļu savas teritorijas un novilku skaidru robežu. Un es tīri fiziski sajutu atvieglojumu, ka, hei, reku te ir mana robeža, te jūs nevarat nākt.

Kādēļ man tas tik ļoti palicis atmiņā? Jo faktiski tas bija brīdis, kad pirmo reizi tā īsteni sapratu, kādu efektu dod apzināta robežu novilkšana un cik viegli pēc tam kļūst. Mana atziņa no šī bija viena- salikta ģimenē labas attiecības iespējamas tad, kad visupirms esi skaidrībā par to, kas tev ir pieņemams un kas nē, un kad par to vari skaidri un saprotami komunicēt ar citiem.

Tātad, kas ir svarīgi, lai Tu justos labi savā saliktajā ģimenē?

Skaidrība par savām vajadzībā un vēlmēm. Kas Tev ir pieļaujams un kas Tev kategoriski nav pieļaujams. Runāt par to. Citi nav domu lasīšanas eksperti. Īpaši jau partneris. Neturēt sevī savu neapmierinātību, tikt skaidrībā, kas ir tas, kas tevi uzvelk un necerēt, ka nesaskaņas pašas no sevis izzudīs.

Protams, ka grūtības robežu noteikšanā nāk līdzi no bērnības pieredzes un attiecībām izcelsmes ģimenē, tādēļ aicinu uzlūkot šo savu robežu izpēti kā lielisku veidu kā izaugt un iemācīties kaut ko jaunu par sevi un savām robežām. Kā mācībstundu par to kā viņas ieraudzīt, atpazīt un aizstāvēt. Un, protams, ka ar cieņu pret citiem. Jo cieņa pret citiem sākas no cieņas pret sevi.

#salikāsģimenes #attiecības #ģimene #laimīgikopā #augamkopā #vecākiunbērni #nepilnaģimene #santaleibovica

Atskurbinošā realitāte saliktajā ģimenē

14. jan. 2020, Nav komentāru

Saliktā ģimene- ģimene, kura aug vismaz viens bērns no vecāku iepriekšējām attiecībām.
Tēma par dzīvi saliktajā ģimenē kļūst arvien aktuālāka- pētot statistiku varam nonākt pie secinājuma, ka gandrīz katra ceturtā ģimene Latvijā piedzīvo to, ka tajā aug vismaz viens bērns no vecāku iepriekšējām attiecībām. Pirmo reizi veidojot salikto ģimeni, partneriem ļoti bieži ir mazs priekšstats par to kā šis ģimenes modelis atšķirsies un ar kādām grūtībām nāksies saskarties. Sākotnēji šķiet ka viss būs gana līdzīgi kā tradicionālā ģimenē, kura sākas ar partnerību starp diviem pieaugušajiem. Ar laiku kļūst skaidrs, ka saliktajā ģimenē nāk klāt vesela kaudze ar citām risināmām problēmām, kuras prasa uzmanību un spēju partneriem palikt uzticīgiem savam solījumam būt kopā.

Atskurbinošā realitāte ir šāda:
👉 šajās attiecībās neizbēgami ir iesaistīts bērna otrs vecāks no iepriekšējām attiecībām, ar visu savu izcelsmes ģimenes sistēmu un tiesībām iesaistīties audzināšanā. Un protams situācija atšķiras atkarībā no tā, kā beigušās šīs attiecības un cik lielā mērā bērna vecāki kā vecāki uztur kontaktu un spēj vienoties par tā dzīvi un attīstību ietekmējošiem jautājumiem. Aina būtiski atšķirsies, ja bērna otrs vecāks ir miris, vai ja vecāki joprojām tiesājas.

👉 nereti veidojas sarežģītas attiecības, vai vispār neveidojas attiecības ar pamāti/patēvu. Bērns jauno ģimenes locekli var uztvert kā konkurentu, vai visādi izrādīt lojalitāti klāt neesošajam vecākam.

👉 ģimenes locekļi ir apjukuši par savu vietu un lomu šajā sistēmā (piem., kurš man ir pirmajā vietā- partneris, vai bērns no iepriekšējām attiecībām ar kuru esam piedzīvojuši daudz grūtību kopā? Vai partneris ir tiesīgs un cik lielā mēra tiesīgs aizrādīt manam bērnam, kādām metodēm audzināt? Kā risināt tēmu- “tavi bērni, mani bērni, mūsu bērni”?).

👉 rodas daudz jaunu jautājumu sev: vai es nosodu, vai idealizēju sava partnera “bijušo”, varbūt neapzināti sacenšos, mēģinot būt labāks/a kādā konkrētā jomā? Vai tradīcijas, kuras bija pieņemtas manā iepriekšējā ģimenē es varu turpināt arī šajā, ko saka par to mans partneris, kā reaģē citi ģimenes locekļi? Cik man pieņemams tas, kas bijis partnera iepriekšējā ģimenē? Kam es totāli nepiekrītu? Kur ir manas robežas? Kādēļ nemīlu partnera bērnu/bērnus kā savējo? Vai jājūt vaina par to? u.t.t.

Labā ziņa, ja mums ir zināšanas par to kā “strādā” saliktas ģimenes, ja investējam savu laiku un uzmanību attiecību veidošanai, saliktās ģimenes stiprināšanai, piepildīta un laimīga ģimenes dzīve ir iespējama! Bez tam tas rada iespēju pozitīvai ietekmei ilgtermiņā uz nākamajām paaudzēm. ASV veiktie pētījumi liecina ka bērni, kas auguši funkcionālās un veselīgās attiecībās saliktajās ģimenēs vēlāk savā dzīvē izdara daudz veselīgākas izvēles attiecībā uz partnera izvēli un tiem nav tik liela tendence piedzīvot šķiršanos, kā bērniem, kuri auguši disfunkcionālās vai šķirtās ģimenēs. Tas skaidrojams ar to, ka šo bērnu dzīves pieredzē veidojas cits attiecību modelis.

22.februārī uzsākam jaunu semināru ciklu “Saliktās ģimenes: kā veidot attiecības?". Šis semināru cikls ir vieta, kur risināt visus sasāpējušos jautājumus saistībā ar dzīvi saliktā ģimenē. Šī būs slēgta, konfidenciāla vide, kur dalībnieki var augt un mainīt savas dzīves. Vairāk informācija un pieteikšanās personīgi.

#saliktāsģimenes #sistēmiskaiskoučings #sistēmiskiesakārtojumi #santaleiboviča

Kad visa ir par daudz

4. dec. 2019, Nav komentāru

Vai Tev arī ir pazīstama tā sajūta, kad apmeklē kārtējā ģeniālā ideja par vēl kādu interesantu projektu vai lietu, ko dzīvē būtu vērts darīt, apgūt, pilnveidot, un tad, pārliekot galvā visas citas ne mazāk svarīgās lietas un darbus, kas jāpaveic, saproti, ka visa tā jau ir pa daudz! Pēdējā laikā nereti sev uzdodu jautājumu, kā viegli un ar smaidu sejā laicīgi noraut stopkrānu un neattapties ar sajūtu, ka atkal esmu apmaldījusies trijās priedēs un nesaprotu, kas ir manas prioritātes?

Tālāk padalīšos ar savām dažām atziņām, kas mani piemeklējušas šīs sajūtas un domas šķetinot kādā nu jau palielākā laika sprīdī:

Mācēt pateikt nē un palaist

Zinu, zinu, šķiet mēs visi esam dzirdējuši par to, ka, ja visa kā ir par daudz, jāmācās teikt “Nē”. Un vienlaicīgi, tas ko es atklāju, ka patiesībā visgrūtāk ir iemācīties pateikt “Nē” ne jau jaunām lietām un piedāvājumiem, bet gan ierastajām. Nejēdzīgiem ieradumiem (kuri vispirms ir jāatpazīst), mantām, kas krāj putekļus, cilvēkiem, ar kuriem nav vairs par ko runāt, attiecībām, kas sevi izsmēlušas, pārliecībām, kas tur neredzamās važās, pagātnes pieredzei, kas izrādās nav vienīgā taisnība, un daudz kam citam. Patiesībā, ja tā nopietni šim ķerties klāt, sanāk krietni liels sarakstiņš visa kā, kam ir vērts pateikt “Nē”, nocelt no saviem pleciem un plauktiem un kā nevajadzīgu nastu atstāt pagātnē, tur kur tai vieta. Ar pateicību. Jā, un to visu darīt ar sapratni, ka tas prasa laiku- pa īstam pabeigt un atstāt.

Nereti īstais jautājums vispār nav par to kā salikt prioritātes

Mans mēģinājums salikt prioritātes visam ko daru, visām savām lomām beidzās ar fiasko, jo, kā gan mātes lomu var iemainīt pret projektu A, no kura nevar atteikties, jo tas dod piepildījumu un projektu B, kas ienes iztikas līdzekļus, un projektu C, kas vienkārši iekšēji iededz, u.t.t. Vārdu sakot, mans lielākais atklājums bija tāds, ka aiz tā, ka nespējam salikt prioritātes var slēpties kaut kas pavisam cits. Un nevis citas prioritātes, bet nu pavisam un pilnīgi cits.

Ņemšanās ap prioritāšu sakārtošanu ļauj nepaskatīties uz kaut ko citu, ko visa šī maldīšanās trijās priedēs aizēno. Tā lieliski noslēpj kādas neapmierinātas vajadzības pilnīgi no “citas filmas”. Un var izrādīties, ka pamatjautājums, kas slēpjas aiz trijām priedēm, kurās apmaldījies ir, piemēram, vispār jautājums par Tavu identitāti, kad tā ir krīzē un vairs nesaproti, kur esi un kur ej, jo atrodies dzīves transformācijas procesā, vai ilgstošs disbalans starp dot un ņemt- kad māki tikai dot un dot un neesi iemācījies ņemt, kā arī rūpēties par sevi un savām robežām. Varbūt jautājums vispār ir par attiecībām ģimenē uz kurām pienācis laiks paskatīties.. un tās ir tikai dažas “īstās” tēmas, kas uzreiz man nāk prātā.

Tādēļ, ja atnāk pie manis klients ar jautājumu par prioritāšu sakārtošanu un sajūtu, ka dzīvē visa kā ir pa daudz, es saprotoši pasmaidu, jo to pazīstu un zinu, ka visbiežāk tas nav jautājums par prioritātēm, bet kaut ko klientam daudz būtiskāku.

#sistēmiskiesakārtojumi #sistēmiskaiskoučings #brīvībabūt #santaleibovica

Mums attiecībās viss kārtībā! Tiešām?

3. okt. 2019, Nav komentāru

Nav nekā biedējošāka, kā bailes ieraudzīt patiesību, kuru klusībā nojaut. Kuru sajūti, bet grūti tajā sev atzīties. Pat ja attiecības ir nestabilas un baltiem diegiem šūtas, šķiet, ja neaiztikt sāpīgās tēmas, pievērt acis, varbūt paveiksies un "praņesjot", kā krieviski saka.
Strausa politika diemžēl atspēlējās ilgtermiņā, jo agrāk vai vēlāk, ja pārī ir neizrunāti jautājumi, nav vienošanos par būtiskām lietām (nauda, pelnīšana, pienākumu sadale, bērnu audzināšana, laulību reģistrācija, gaidas un vēlmes, u.c.), radīsies nesaskaņas un nāksies sākt kaut ko no visa tā risināt. Bet, diemžēl statistika rāda, ka risināt mēs nemākam, katra otrā laulība tiek šķirta un nedomāju, ka statistika varētu būtiski atšķirties nereģistrētiem pāriem.

Kādēļ nerisinām?
Iespējams tādēļ, ka vairāku paaudžu garumā mums trūkst veiksmīgu piemēru kā tiek risināti attiecību jautājumi pārī, ģimenē. Pārsvarā izmantotā stratēģija- šķiršanās, vai šķietama kopdzīve, kur bērnu dēļ ārēji tā tiek saglabāta, bet starp partneriem ir milzīgs atsalums, aiza, ko bērni protams jūt, pārdzīvo un vēlāk dzīvē saka- labāk jūs būtu šķīrušies..

Mani novērojumi arvien vairāk apliecina, ka mūsu sabiedrībā kopumā ir vājš priekšstats, ko nozīmē partnerattiecības starp vīrieti un sievieti, daudz saprotamākas mums ir disfunkcionālas attiecības, jo tādas ir bijušas lielākai daļai mūsu vecāku. Iespējams tas izskaidro arī statistiski lielo jaundzimušo bērnu skaitu nereģistrētās attiecībās (vairāk kā trešdaļa), jo šķiet neviens vairs netic ilgtermiņa attiecībām, laulībai kā stabilam ģimenes pamatam, kas veido veselīgu personību tajā augošajiem bērniem.

13.oktobrī plānoju novadīt semināru “Attiecības pārī”, un, no vairākiem klientiem dzirdēju par bailēm nākt uz pāru semināru, jo mazums kas tur izlīdīs ārā. Mīļie, nekas vairāk kā tas kas tur ir, izlīst ārā nevar! Un labāk nonākt kontaktā ar realitāti tagad, nekā paļauties un veiksmīgu gadījumu, kad viss pats par sevi atrisināsies. Un labāk ir būt zinošām par elementāram kārtējām likumsakarīgajām krīzēm, nevis sastopot normālu krīzi attiecībās (bez tām attiecību attīstība nav iespējama) domāt, ka- viss, laikam šis atkal nebija tas “”Īstais”. Vai vēl ļaunāk, - man laikam nav lemts dzīvot laimīgās attiecībās, vai no sērijas, ar mani laikam kaut kas nav kārtībā, u.c. īpaši daiļrunīgi iekšējie monologi.

Nāciet, pētīsim ko nozīmē veselīgas partnerattiecības un kā jūs varat nonāk soli tām tuvāk. Kā pārtraukt neveiksmīgu partnerattiecību modeļu tiražēšanu un nākamajām paaudzēm nodot jaunus, daudz veselīgākus un dzīvotspējīgākus modeļus, kas vērsti uz attiecību saglabāšanu, nevis pārtraukšanu.

Informācija par semināru: https://www.facebook.com/events/2428966100683189/

#santaleibovica #brīvībabūt #attiecībaspārī #laimīgasattiecības #problēmasattiecībās #sievietesunvīrieši #partnerība

Neliels stāstiņš par pelēko vistiņu

29. sep. 2019, Nav komentāru

Atsūtīja man nelielu stāstiņu krievu valodā, ko izlēmu jums iztulkot, jo šķiet kāds trekns domu grauds tajā ir!

Maza, pelēka vistiņa sēdēja uz lievenīša pie savas vistu kūts durvīm un ļoti skumji nopūtās:
“Ak es nabadzīte, gaiļi mani nesaprot, citas vistas man dara pāri. Vistu kūtī ir tumši, neomulīgi, tukši, skumīgi un vientuļi”.
Tā nu viņa sēdēja un cieta. Un kādā brīdī garām lidoja milzīgs balts putns. Putns izdzirdēja pelēkās vistiņas vārdus, nolaidās tai blakus un teica:
⠀
- Nepārdzīvo, vistiņ. Ja vēlies es Tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga!?
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tas nav iespējams... ja Tu nezināji, vistas nelido!
- Nu un kas? — baltais putns atbildēja. — Es tev iemācīšu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Man ir pārāk mazi spārni.
- Nepārdzīvo, — sacīja baltais putns. — Gribi, es tevi uzsēdināšu uz muguras, un mēs lidosim kopā?
- Nē, — pelēkā vistiņa nopūtās. — Es aizlidošu uz turieni, uz to zemi, un man taču nebūs kur dzīvot!
- Neuztraucies, - baltais putns noteica un pasmaidīja. Es Tev palīdzēšu atrast jauku mājvietu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
- Neuztraucies, - atbildēja baltais putns. - Es Tev palīdzēšu! Atradīšu Tev gailīti!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ja nu šis gailītis izrādīsies ļauns vai riebīgs?
- Nepārdzīvo, - baltais putns nopūtās. - Es tevi iemācīšu dzīvot tā, lai Tavā dzīvē ienāktu tikai brīnišķīgi gaiļi!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tādi gaiļi neeksistē!
- Zini ko.... ej ka Tu d....st! Teica baltais putns, izpleta milzīgos spārnus un aizlidoja...
⠀
Bet mazā, pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās, ka pasaule, kurā viņa dzīvo nav taisnīga. Un arī par to cik briesmīgi pret viņu spēj izturēties apkārtējie.

Kā pārstāt attiecībās dot pārāk daudz?

28. sep. 2019, Nav komentāru

Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka attiecībās ieguldi vairāk kā saņem? Un tam sekojošā netaisnības sajūta? Īpaši skarbi šī sajūta var pārņemt brīdī, kad attiecības ir beigušās. Un es nerunāju tikai par attiecībām, kuras ir starp vīrieti uz sievieti, es runāju par dažādām attiecībām, kur notiek apmaiņa, tai skaitā draudzība, darba attiecības, attiecības starp kolēģiem, attiecības ģimenē u.c.

Šajā rakstā atradīsi dažas idejas, par to, kādēļ dažreiz mēs nejūtamies balansā starp to ko dodam un saņemam, un ko ar to darīt.

Jebkurās attiecībās pastāv šīs divas komponentes: DOŠANA un ŅEMŠANA.
Un labā ziņa ir tāda, ka katram no mums ir "iebūvēts" došanas un ņemšanas balansa noteicējs. Kā to sajust? Ļoti vienkārši! Kā piemēru izmantošu darba attiecības- kad Tavā kontā ienāk nauda par padarīto darbu, Tev ir noteikta sajūta, cik daudz vai maz tas ir. Cik labi novērtēts vai nenovērtēts ir Tavs darbs.

Atceroties pēdējo reizi, kad saņēmi atlīdzību par darbu, cik liela tā bija? Par kādu darbu? Kā Tu vērtē, atlīdzība bija tieši tik liela un adekvāta, kā Tavs ieguldītais darbs, vai mazāka? Vai varbūt lielāka? Un ja šī summa būtu bijusi reizināta ar 2, vai ar 10? Vai tieši otrādāk, dalīta ar 2 vai 10, kāda tad Tev būtu sajūta?

Mēs lieliski zinām, kad par ieguldīto saņemam par daudz vai par maz. Un līdzīgi ir arī ar citām attiecībām, vienīgais tajās ir grūtāk atrast naudai ekvivalentu mērvienību ar kuru būtu viegli salīdzināt ieguldīto un saņemto. Tomēr, mūsu iekšējās sajūtas mūs nemāna, tās precīzi nosaka, cik daudz vai maz mēs dodam un saņemam.

Attiecības pastāv vienīgi tik ilgi, kamēr ir iespējama apmaiņa

Novērojumi liecina, ka attiecības, kurās viens visu laiku dod, bet otrs pārsvarā patērē, agrāk vai vēlāk beidzas. Pie kam, varētu domāt, ka dēļ tam ka devējam apnika (gadās arī tā), bet visbiežāk ir tā, ka no šīm attiecībām aiziet tieši saņēmējs. Kādēļ tā? Tādēļ, ka saņēmējam apzināti vai neapzināti iekšēji aug agresija pret devēju, jo viņš nespēj nonākt balansā, nespēj atdot. Un atdot liek vainas sajūta, kas kļūst tik neizturama, ka sākam dusmoties. Nevarot to izturēt, vieglāk no attiecībām ir aiziet. Un tad, tas, no kura ir aizgājis partneris ar pilnām tiesībām un sašutumu var teikt: " Bet es taču viņam/-ai to un šito.... bet viņš/viņa man .....".

Dažreiz šī "nepateicība" rodas arī attiecībās bērni-vecāki, kad vecāki dara priekš bērna pārāk daudz, kas raksturīgi mūsdienu uz bērniem centrētajā sabiedrībā. Bet, balanss attiecībās vecāki- bērni ir atsevišķa tēma, kurai pieskaršos citreiz. Secinājums ir viens- turpinās tikai tās attiecības, kur apmaiņa ir iespējama un pieaug. Savukārt, ja atdots ir precīzi tik cik ir saņemts, attiecības beidzas. Tu taču piekritīsi, ka, tajā brīdī, kad notiek līdzvērtīgas apmaiņas process, piemēram, kad par labu, kvalitatīvu preci samaksā adekvātu cenu (kas arī ir šis apmaiņas process), Tu ar mierīgu sirdi šķiries no pārdevēja un Tev nerodas sajūta, ka būtu viņam ko parādā, vai viņš Tev.

Kā saprast, ka dod par daudz?

Šeit daži signāli, kurus saņemot ir vērts aizdomāties par balansu. Kas varētu būt tie signāli, kas liecina, ka Tev ir tieksme dot par daudz?
- ieklausies, ko cilvēki Tev saka. Ļoti bieži ieklausoties Tu sadzirdēsi, ka, bez pārspīlētas pieklājības tie saka, ka tas viņiem ir par daudz, ka jūtas Tev parādā.
- ja Tev ir bijušas situācijas, kad Tu cilvēkam no sirds palīdzi un vēli visu to labāko, atrisini viņa problēmas, bet pretī saņēmusi ko nepatīkamu, piemēram, cilvēks pēcāk ir novērsies no Tevis, vai pārtraucis attiecības ar Tevi;
- izjūti vainas sajūtu kāda cilvēka priekšā un mēģini "atpirkties", piemēram, kad bērniem neveltīto laiku mēģini kompensēt ar dārgām lietām, izklaidēm/restorāniem vai dzimšanas dienas ballītēm;
- Tev ir grūtības ņemt, tādēļ mēģini izvairīties no situācijām, kurās varētu palikt kādam kaut ko parādā.

Kādēļ dodam par daudz?

Ja Tu kādās Tev svarīgās attiecībās dod par daudz, būs vērtīgi sev uzdot jautājumu, ko Tu vēlies dodot iegūt? Piesaistīt cilvēku? Iegūt uzmanību? Varbūt Tevi moka kāda vainas sajūta? Kas ir tas patiesais iemesls, kas Tev liek tik izmisīgi dot, dot un dot vēl vairāk? Kāda cerība aiz tā stāv? Kāda neapmierināta vajadzība? Varbūt tā ir cerība, ka tiksi novērtēta, atzīta, vai vienkārši samīļota vai mīlēta. Varbūt tās ir bailes palikt kādam kaut ko parādā? Bet varbūt tas ir kaut kas pavisam cits? Šī atklāsme, no vienas puses, var kļūt ļoti dziedinoša, bet no otras, arī atskurbinoša, jo tad ir iespējams paskatīties uz attiecībām nedaudz no malas un uzdot sev jautājumu, ko tu tajās dari? Un ko dara un sagaida otrs cilvēks? Kādās lomās jūs šajās attiecībās esat? Vai, piemēram, netīšām neesi kļuvusi savam vīrietim par mammu, vai savai priekšniecei par meitu?

Kā pārstāt dot par daudz un nonākt balansā?

Kad spēsi atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ Tev tik svarīgi ir tik daudz dot, būs vieglāk atrast veidus kā nonākt balansā un iespējams, ka milzīgā vēlme iedot vairāk kā otram cilvēkam nepieciešams, vairs nebūs aktuāla. Būs daudz vieglāk nonākt balansā starp dot un ņemt, brīvi un ar pateicību ņemt no otra un dot tikai tik cik tas var paņemt, plus mazumiņu vairāk, ja vēlies attiecības turpināt.

#brivībabūt #attiecības #sistēmiskiesakārtojumi #santaleibovica

Kad grūti veidot jaunas attiecības

27. sep. 2019, Nav komentāru

Ja kādu laiku jau nodarbini sevi ar jautājumu, kādēļ neizdodas izveidot jaunas attiecības, lūk divi jautājumi par kuriem aicinu padomāt:

- Vai Tev blakus ir “brīva vieta”?

Vai Tavā dzīvē ir vieta attiecībām, partnerim? Bieži, kad pie manis vēršas klients ar pieprasījumu par nespēju izveidot jaunas attiecības, šis ir pirmais jautājums ko pētām. Un nereti izrādās, ka emocionālā līmenī šādas brīvas vietas blakus nemaz nav. Tā ir aizņemta! Un to var būt aizņēmis gan bijušais partneris, ar kuru līdz galam nav pabeigtas attiecības, gan tēva figūra, kā ideālā vīrieša figūra, vai dažkārt partnera funkciju vientuļajam vecākam jau pilda paša bērns. Līdz ar to potenciālie partneri to izjūt kā sievietes/vīrieša nepieejamību partnerattiecībām, tā, it kā šim cilvēkam blakus nevienam īsti nebūtu vietas. Dažkārt pat tīri fiziskā līmenī šī cilvēka dienas kārtība, mājas iekārtojums u.c. paradumi nepieļauj tā otra ienākšanu.

Atceros vienu klienti, interjera dizaineri, kura bija brīnišķīgi iekārtojusi savu nelielo studijas tipa dzīvokli un atceros arī viņas pārsteigumu, kad viņa aptvēra, ka viss šajā dzīvoklī ir aprēķināts uz vienu cilvēku, gan mēbeļu izvietojums, atpūtas vieta, gan vannas istabas iekārtojums u.c., nebija pat īsi kur nolikt otru čību pāri! Savukārt, kāda cita kliente nonāca pie secinājuma, ka viņai attiecības neveidojas, jo faktiski partnera un aizstāvja lomu bija neapzināti uzņēmies viņas dēls, kuru viņa audzināja viena pati. Un emocionālā partnerība šajā gadījumā izpaudās kā dēla atbalsts un rūpes par mammu, kā arī liela iesaiste lēmumu pieņemšanā un lielāka atbildības uzņemšanās, kā tas bērnam pienāktos. Līdz šim viņa bija lepojusies, ka dēls ir viņas stiprais balsts. Un tagad aptvēra, ka faktiski dēls ir nonācis ne savā vietā un ir netieši apgrūtināts, jo savā ziņā kalpo mammai Kas savukārt nozīmē, ka dēls līdz galam nedzīvo savu dzīvi. Visticamāk, ja kliente būtu izvēlējusies ar to neko nedarīt, arī dēlam vēlāk būtu grūtības veidot attiecības. Līdzīgi, ja Tu esi kādam no saviem vecākiem emocionāli partnera vietā, tad iespējams šis varētu būt tas traucējošais faktors.

Vēl samērā bieži sastopams iemesls ir nepabeigtas iepriekšējās attiecības. Attiecības var uzskatīt par noslēgtām, kad viss ir ticis izrunāts un notikusi divu, iekšējā attieksmē pieaugušu partneru atvadīšanās. Kad viss nelāgais, kas bijis šajās attiecībās ir piedots (nav dusmu un aizvainojuma), viss labais novērtēts un atzīts, viss nepabeigtais var tikt atstāts nepabeigts. Tomēr realitātē, visbiežāk kādas lietas paliek neizrunātas, sāpes noslēptas, vai ilgas nepiepildītas. Un tad ir vērtīgi uz to apskatīties, apzināties un, ja reālajā dzīvē atvadīšanās nav iespējama, piedzīvot atvadīšanos iekšēji, kāda rituāla veidā. Protams, tas var notikt vienīgi tad, kad cilvēks jūtas tam gatavs, jo dažkārt mēs nemaz nevēlamies līdz galam atlaist savu bijušo partneri, kaut ārēji uzvedamies citādāk. Īpaši grūti atlaist bijušo partneri, ja tas zaudēts negaidīti, piemēram, gājis bojā negadījumā vai pametis.

Secinājums ir viens- ne velti saka, ka daba tukšumu nemīl. Ja Tavam potenciālajam partnerim ir vieta Tavā dzīvē, tas agrāk vai vēlāk ieradīsies.

Otrs jautājums uz ko vērtīgi ir atbildēt:

- Kādēļ tieši tagad vēlies attiecības?

Kad domā par jaunām attiecībām, svarīgi saprast, kas ir Tavs galvenais motīvs? Un kādēļ tieši tagad tas ir aktualizējies? Dažkārt attiecības mēs sasaistām ar kādu savu iekšējo vajadzību apmierināšanu. Piemēram, vajadzību pēc drošības, mīlestības, novērtējuma. Un tad uz jautājumu, kādēļ tev svarīgi veidot attiecības, var atbildēt, ka, tad kad man būs attiecības es jutīšos drošībā, vai jutīšos mīlēts, vajadzīgs, u.t.t.. Un skaidrs, ka tas nav pietiekams iemesls, lai veidotu veselīgas partnerattiecības. Vēl trakāk, būšana attiecībās nedod nekādas garantijas, ka kaut ko no šī arī saņemsi, jo tāds nav partnerattiecību mērķis un uzdevums. Pretējā gadījumā tās veidosies kā atkarīgas attiecības, kad sagaidi no partnera savu vēlmju, vajadzību piepildījumu, gaidīsi, ka partneris padarīs Tevi laimīgu, pierādīs, ka esi vajadzīga, ka esi vērīga u.t.t. un tas rada vietu pretenzijām, pārpratumiem un sāpēm. Nobriedusi personība nevis gaida kaut ko no attiecībām, bet ir gatava attiecībās dalīties ar sevi. Būt kopradē.

Dažkārt, atbildot uz šo jautājumu, var nonākt pie paradoksāla secinājuma, ka patiesībā šobrīd nemaz nevēlies attiecības. Kāda kliente tā arī atzina, ka jūtas daudz brīvāk, kad sev atļāva atzīt, ka patiesībā nemaz nevēlas partnerattiecības un jūtas daudz komfortablāk, kad nav ne ar vienu jārēķinās, kad visu savu laiku var veltīt sev un savām interesēm, un, ka šobrīd jūt vēlmi ceļot un baudīt dzīvi daudz lielākā mērā, kā būt attiecībās. Lai gan klientes sākotnējais pieprasījums bija tieši par to kā atrast otru pusīti un kā veidot attiecības.

Papildus, ceļā uz partnerattiecībām vērtīgi arī izpētīt savus dzimtas attiecību scenārijus un Tavas personības daļas, kuras ir "par" un kuras "pret" attiecībām, bet par to jau kādu citu reizi.

Kad sieviete attiecībās uzvedas kā mamma...

24. jan. 2019, Nav komentāru

Reti kura sieviete attiecībās ar vīrieti apzināti uzņemas mammas lomu, vai jūtas ar to apmierināta. Visbiežāk šī loma ir nogurdinoša un sajūtu līmenī tiek izjusta tā, it kā viss būtu uz viņas pleciem. Dažreiz sarunā viņa pat var teikt, ka viņai ir vairāki bērni, un vienu no tiem ir saņēmusi no vīramātes.

Kādēļ tā notiek?
Sieviete uzņemas mammas lomu attiecībās zināmā mērā balstoties uz saviem bērnībā piedzīvotajiem paterniem, redzētajiem rīcības modeļiem. Iespējams, viņa ir pieradusi uzņemties par visu atbildību, iespējams viņai ir bijis agri jāpieaug vai jākļūst par vecāku saviem vecākiem. Un tad viņa neapzināti izvēlas savienot savu dzīvi ar partneri, kurš ir gatavs viņai šo atbildību atdot. Un pat ja vīrietis sākotnēji attiecībās ir bijis gatavs uzņemties atbildību, tad ar laiku viņš atslābst, jo “mamma” tāpat visu izdarīs, vai pieņems nepieciešamos lēmumus. Kas savukārt ar laiku izraisa dusmas un aizvainojumu sievietē, un tādējādi viņa no mammas lomas iekrīt mazas, aizvainotas meitenītes lomā, liekot vīrietim justies vainīgam.

Kā pārstāt būt par mammu savam vīrietim?
Brīdinu, tas nebūt nav viegli, jo pirmkārt, tad ir jāzaudē drošais pamats, ko sniedz iespēja pašai par visu atbildēt un jāatlaiž kontrole. Otrkārt, jāpieņem, ka ne vienmēr Tev ir taisnība. Jāsāk apzināties, kurā brīdī ar Tevi tas notiek- kad iekrīti mammas lomā, kad bērna lomā un sāc apvainoties.
Jebkurā gadījumā, ja Tev ir apnikusi mammas loma un Tu vēlies to mainīt, tas prasīs no Tevis spēju sākt paļauties un pārstāt atbildēt par visu pašai, nedarīt neko vīrieša vietā, tai skaitā nepieņemt lēmumus, vārdu sakot ļaut uzņemties atbildību arī vīrietim. Svarīgs darbs, kas palīdz šajā ceļā ir tikšana skaidrībā ar saviem bērnības paterniem - to, kādēļ Tev vieglāk ir kontrolēt nekā paļauties. Palīdzēt sev dvēseles līmenī ieņemt attiecībā pret vecākiem savu, bērna lomu, lai pieaugtu un turpmāk savā dzīvē veidotu attiecības no pieauguša cilvēka pozīcijas.

#sistēmiskiesakārtojumi #attiecībaspārī #attiecības #brīvībabūt #santaleibovica.

Attiecību scenāriji

24. jan. 2019, Nav komentāru

Ļoti daudz par attiecībām starp vīrieti un sievieti mēs uzzinām no saviem vecākiem Un nevis caur to, ko viņi par to stāsta vai māca, bet gan pieredzot vecāku attiecības, kā viņi ar tām tiek galā, kā attiecas viens pret otru, kas ir atļauts un, kas aizliegts, kāda tajās ir loma vīrietim un kāda sievietei. Diemžēl, ne vienmēr tas attiecību modelis, kādā mēs esam uzauguši ir tas, kuram mēs vēlāk dzīvē vēlamies sekot. Dažkārt pat esam visai nodarbināti, lai tikai nepieļautu kaut ko līdzīgu kā ir bijis mūsu ģimenē. Tomēr pilnībā izbēgt no bērnībā piedzīvotajiem scenārijiem mums neizdodas un to mēs saprotam, kad pieļaujam līdzīgas kļūdas, vai nonākam līdzīgas dilemmas priekšā, kad, piemēram, saprotam, ka līdzīgi kā mamma dzīvojam ar vīru alkoholiķi, vai līdzīgi kā Tēvs gribam pamest ģimeni, vai piemēram, nespējam izjust cieņu pret savu partneri līdzīgi kā tas ir bijies iepriekšējās paaudzes sievietēm, u.t.t. Savukārt tie, kuriem ir palaimējies piedzimt ģimenē, kuras scenāriju labprāt vēlētos atkārtot, dažkārt rodas grūtības atrast partneri ar kuru ko tādu vispār iespējams īstenot. Nosacīti, prasības pret attiecībām ir tik augstas, ka tās kļūst par nepiepildāmu sapni.

Kādus attiecību scenāriji atkārtojas Tavā ģimenē?

#sistēmiskiesakārtojumi #brīvībabūt #attiecības #attiecībaspārī #santaleibovica

Dzīves pilnība ir pieņemšanā

24. jan. 2019, Nav komentāru

Mīļais draugs,
Kamēr Tu mēģināsi sevi pārliecināt, ka ar disciplīnu un pozitīvismu Tu vari mainīt savu dzīvi, Tava dzīve patiesībā lēnā garā ieies dziļā dimbā. Tu vari runāt par pozitīvam pārmaiņām savā dzīvē caur iedvesmu un ticību, mānīt sevi, ka pats visu nosaki un ietekmē, ka vajag tikai nedaudz vairāk saņemties. Realitāte ir skarba- patiesās pārmaiņas ir iespējamas tikai sastopoties ar savām iekšējām sāpēm. Un es saprotu.... labprātīgi to nevēlas neviens. Bet tieši tādēļ Tavā dzīvē pienāk un pienāks brīži, kad esi/būsi spiests visu pārvērtēt.
Ja izslēdz, ignorē sāpes, nevar notikt attīstība. Vienalga kā Tu disciplinēsi sevi, iedvesmosi, teiksi sev- saņemies. Ja vēlies apzināti strādāt ar kādu tēmu, dzīves sfēru, sāc ar sāpēm. Neignorē tās. Apzini, pieņem, izdzīvo un atlaid. Dzīve nav par mūžīgo pozitīvismu un labsajūtu, vieglumu, veiksmi un baudu. Dzīvei ir ok gan prieks, gan sāpes. Tā neizslēdz ne vienu ne otru.

#sistēmiskiesakārtojumi #brīvībabūt #santaleibovica #sistēmiskaiskoučings

Laimīgu attiecību noslēpums

24. jan. 2019, Nav komentāru

Ir tāds teiciens- nevar atrast laimi attiecībās vai laulībā, ja neesi to atnesis līdzi.
Diemžēl šo saproti tikai ar laiku. Pateicoties neviennozīmīgai un dažādai dzīves pieredzei, kad mainījušies partneri un prasības attiecībās arī. Tikai ar laiku nāk apjausma, ka attiecības pašas par sevi neko nedod. Tās tikai pastiprina to, kas ir tevī.

Ja Tev trūkst mīlestības pret sevi, tad saskarsies ar partnera nemīlestību;
Ja tev pietrūkst drošības un uzmanības, tad partneris demonstrēs vienaldzību un radīs situācijas, kurās jutīsies nedroši;
Vēlies stabilitāti- partneris parādīs ko nozīmē īsta nestabilitāte.

Veselīgām attiecībām nepieciešami veselīgas, pašpietiekamas personības, kuras pašas spēj apmierināt savas vajadzības. Pašpietiekams cilvēks ir tāds, kurš pats par sevi ir laimīgs un attiecībās ieiet ar vēlmi šajā laimē dalīties ar partneri. Kurš attiecībās ienāk nevis ar trūkumu un deficītu, bet ar pārpilnību, ar vēlmi dot, nevis tikai ņemt.

Laimīgas attiecību noslēpums ir vienkāršs- tās var radīt tikai divi pieaugušie, to savienība.

Sistēmiskais koučings

24. jan. 2019, Nav komentāru

Sistēmiskā koučinga pieeja ļauj uz cilvēku skatīties plašāk kā uz vienu indivīdu, kuram ir savi mērķi, vēlmes un izaicinājumi. Sistēmiskais darbs iekļauj arī tās sistēmas, kurās tas eksistē. Ko tas nozīmē?

Katrs no mums ir ne tikai atsevišķa persona, bet arī neatraujami saistīts ar KAUT KO LIELĀKU – visdažādākajām sistēmām, kuru daļas mēs esam. Šī ir mūsu saistība ar, piemēram, valsti kā sistēmu, nāciju, dzimtu, ģimeni, profesiju, dažādām organizācijām (darba, interešu, izglītības kontekstā). Šo saistību mēs varam izjust kā patīkamu vai nepatīkamu, mēs varam gūt no tās labumus, vai – tieši pretēji – ciest zaudējumus. Šī saistība mūs ietekmē arī tad, ja mēs par to pat nenojaušam, ignorējam, ienīstam – vai mēs to vēlamies, vai nē, sistēmā notiekošais tiešā vai netiešā veidā, ietekmē mūsu labklājību.

Sistēmas labklājība ir pirmajā vietā

Kad mēs saskaramies ar kādu problēmu savā dzīvē, mūsu dabiska vēlme ir tikt no tās vaļā. Tieši ar šādu uzstādījumu klienti bieži vēršas pie koučiem un citiem palīdzošo profesiju pārstāvjiem. Dziļa izpratne par dzīvas sistēmas darbības principiem, kas ir sistēmiskā koučinga pamatā, ļauj uz šo situāciju klienta interesēs apskatīties no citas puses. Domājot sistēmiski, klients var atrisināt savu situāciju un atjaunot labklājību, tikai esot saskaņā ar lielāku kopumu. Vēl vairāk, ja klienta personiskās intereses un tas, ko viņš uzskata par izaicinājumu vai problēmu, nav saskaņā ar lielākas sistēmas interesēm jeb augstākstāvošu kārtību, klienta intereses un mērķi vienkārši nenotiek neatkarīgi no pieliktās piepūles vai ieguldītās naudas un laika.

Kad bērni nedara to, ko mēs vēlamies

Liela daļa klientu vēlas, lai mainītos cilvēki viņiem apkārt – dzīvesbiedri, bērni, tiešais vadītājs, organizācijas īpašnieku vērtības, valdība, laika apstākļi utt. Piemēram, bērna uzvedības un sekmju jautājumi, par kuriem tik bieži pārdzīvo vecāki, nav bērnu prāta, uzvedības, paradumu jautājumi. Tie pat nav bērnu mīlēšanas un audzināšanas jautājumi. Ar problemātisku uzvedību vai sekmēm bērni neapzināti kalpo savai ģimenes sistēmai, ar lielu mīlestību. Ar savu uzvedību viņi neapzināti izgaismo slēptos konfliktus starp abiem vecākiem, nesaskaņas starp iepriekšējam paaudzēm, kā arī zaudējumus, uz kuriem neviens no pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ģimenē nevēlas skatīties. Jo tas sāp. Jo tas nav ērti. Jo tad vairs nekas nepaliek pa vecam. Ko mēs iegūstam – sistēmas labklājība ir pirmajā vietā Pat ja bērni un vecāki izjūt šīs dinamikas kā ierobežojumus un problēmas, tās pastāv tik ilgi, kamēr vecāki vairs nevar ar tām nerēķināties.

Veiksmīgs bizness?

Sistēmiskā koučinga pieredze liecina, ka problēma bieži var slēpties pavisam citā līmenī, jeb dziļumā, nekā varētu šķist sākotnēji. Piemēram, gadījumā, kad klients nevar savu biznesu padarīt par peļņu nesošu un veiksmīgu, kaut gan tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Bieži risinājums šai situācijai var atrasties pavisam citā – ģimenes sistēmas – līmenī. It kā neapzināti, klients pats sev iekšēji saka: ja es būšu veiksmīgs uzņēmējs, tad es nodošu savus senčus, kuri visu mūžu ir apmierinājušies ar mazumiņu, piedzīvojuši lielas grūtības, iemācījusies izdzīvot jebkādos apstākļos. Kļūstot par veiksmīgu un bagātu uzņēmēju, klients iekšēji uzskata, ka zaudēs lojalitāti savai primārajai sistēmai – ģimenei, dzimtai. Un visi labie nodomi izput, ar lielu vilšanos, bieži ar pašvērtības zaudēšanu, klienti neapzināti nolemj sevi neveiksmei pat nenojaušot par to.

Kad ieteicams meklēt sistēmiskā kouča atbalstu

Problēma, jeb jautājums pastāv jau ilgāku laiku. Piemēram, uzņēmumā ilgstoši neizdodas izveidot jaunu veiksmīgu produktu; ilgstoši novērojama kadru mainība kādā organizācijas struktūrvienībā; grūtības uzsākt jaunu biznesu/darbu/attiecības; grūtības aiziet no vecā darba/biznesa/attiecībām.
Kad nav skaidrs, kas rada problēmu- starp kolēģiem rodas nepamatoti konflikti; vērojams enerģijas trūkums; cieņas trūkums starp organizācijas struktūrvienībām, izvairīšanās no atbildības lielākajā daļā organizācijas struktūrvienību, neizprotamas neveiksmes.
Problēmu ir mēģināts atrisināts ar parastām metodēm, bet tas nav izdevies. Piemēram, nesaprotam, kādēļ komanda nesastrādājas, kaut komandai ir bijis saliedēšanas pasākums, apmācības par laika menedžmentu, sadarbību u.c.; ilgstoši neizdodas ieviest kādas pārmaiņas, pāriet uz jaunu tirgu, klientu segmentu, produktu, pie kam izmēģināti visi menedžmentā pieejamie risinājumi. Personīgā kontekstā tā varētu būt sajūta, ka ceļā uz mērķi viss jau ir tūkstošreiz pārdomāts, pāranalizēts, izmēģināts, nekas jau vairs nelīdz. Globāls enerģijas trūkums, sajūta, ka neesi savā vietā, vai ka kaut kas neļauj virzīties uz priekšu.

Ja esi kādā no nosauktajām, vai līdzīgām situācijām, iespējams, sistēmiskais koučings varētu būt piemērots risinājums. Lai par to pārliecinātos, droši piesakies uz individuālu konsultāciju.

Rakstu sagatavoja: Santa Leiboviča sadarbībā ar Ivetu Apini (www.constellationsriga.lv).

Ielādēt vēl

Kas ir ģimenes noslēpums?

Kādēļ ģimenes noslēpumi rodas un ko ietekmē?

Kā atpazīst noslēpumu klātesamību ģimenes sistēmā?

Kā var palīdzēt sistēmiskais darbs, sakārtojumi?

Nepilnas ģimenes

Atstumtais tēvs

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Dēli

Meitas

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Jaunākie ieraksti