Partnerattiecības saliktajā ģimenē veidojas uz citiem noteikumiem, jo, atšķirībā no pāra, kurš sāk savas attiecības no nulles pozīcijas, kad ir laiks romantikai, laiks iepazīt vienam otru, “pierīvēties”, saliktā ģimenē vismaz viens no partneriem ienāk jau esošā ģimenē. Ja parasti partnerattiecības attīstās dabīgā tempā, un, kad ienāk pirmais bērns, ir laiks transformācijai un vecāku lomas apgūšanai, saliktajā ģimenē šāda transformācijas sākumposma nav. Iztrūkst laika, kas ir bijis tikai pārim divatā. Partneri nav tikai partneri, bet uzreiz jau atrodas bērnu un ģimenes jautājumu risināšanas jūklī. Un tas šīs partnerattiecības padara sarežģītas.
Šajā rakstā, caur
piemēriem apskatīsim to kā saliktās ģimenes uzbūve ietekmē attiecības pārī un
mēģināsim rast idejas, kā šīs partnerattiecības stiprināt.
Sākums.
Sākums bija iedvesmojošs. Anna un Jānis satikās kādā draugu saietā un iemīlējās, viņiem abiem patika pārgājieni un 90to gadu mūzika, bija kopīgi draugi, pasākumi, piektdienu vakaros viņi devās uz Vecpilsētas krodziņiem, brīvdienās pārgājienos vai izbraucienos ar auto. Tad viņi sāka dzīvot kopā īrētā dzīvoklī. Viņai kaitināja izmētātās zeķes, viņam - nenomazgātie trauki un tukšais ledusskapis, tomēr ar laiku viņi iegādājās trauku mašīnu un reizi nedēļā brauca kopā iepirkties, istabas stūrī iedzīvojās speciāls grozs netīrajām zeķēm. Annai un Jānim dabīgi izveidojās kopīgs dzīves ritms, savs slengs- kodētie vārdiņi, ar kuru palīdzību nodot īpašus vēstījumus, joprojām viņi klausījās 90 to gadu mūziku, tikās ar draugiem un devās pārgājienos. Līdz kādu dienu Anna atklāja ka ir stāvoklī un viņiem gaidāms ģimenes pieaugums.
Tik tālu viss kā pasakā. Šim pārim ir kopīgi ieradumi, drošas attiecības, piesaiste, viņi ar laiku ir iemācījušies uzticēties viens otram, strīdi, kas beigušies ar salabšanu un jauniem risinājumiem, radījuši zināmu uzticēšanos šīm attiecībām, vienam otram, divu gadu laikā viņi ir stiprinājuši savas attiecibu saites, stiprinājuši “Mēs” sajūtu. Bērniņš ienāk šajā attiecību sistēmā un, neskaitoties uz visām grūtībām ko piedzīvo jaunie vecāki, viņi mācas tikt kopīgi galā ar jaunajiem izaicinājumiem.
Kad piedzimst pirmdzimtā meitiņa Annija, Jānis sāk arvien vairāk strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, Anna cenšas būt laba mamma un velta visu savu laiku un uzmanību meitiņas audzināšanai. Tomēr brīvdienās viņi arvien dodas nelielos pārgājienos, nu jau kopā ar visu meitiņu. Drīz vien piesakās arī otra meitiņa, Jana. Anna ir priecīga, tomēr vienlaicīgi iekšēji sāk gruzdēt neapmierinātība, šķiet ka visas rūpes par bērniem un māju gulstas uz viņu vienu pašu, Jānis arvien mazāk iesaistās bērnu audzināšanā, arvien vairāk strādā. Anna jūt, ka ar partneri attālinās viens no otra, tomēr, ikdienas steigā nav laika meklēt kādus risinājumus.
Otrā meitiņa ienāk jau ģimenē, kurā ir izveidojušās savas tradīcijas, ieradumi, savs veids “kā mēs darām lietas”, kā pavadām brīvdienas, kā svinam svētkus, kā risinām strīdus situācijas. Vienlaicīgi, spriedze partnerattiecībās pieaug.
Meitenes jau ir paaugušās, uzsākušas bērnudārza gaitas, Anna atsākusi strādāt un mēģina to apvienot ar bērnu izvadāšanu pa pulciņiem. Labi, ka palīdz mamma. Jānis ir noguris no Annas mūžīgām sūdzībām un pretenzijām, arvien biežāk uzturas līdz vēlam vakaram darbā, brīvdienās parādās neplānoti komandējumi, līdz Anna uzzina par Jāņa paralēlajām attiecībām. Anna jūtas nodota, bailes par to, ka viņas dzīvē varētu atkārtoties vecāku scenārijs, ir kļuvušas par realitāti. Jānis viņu ir nodevis. Viņa nolemj, ka nebūs tāda pati kā viņas mamma un necietīs vīra sānsoļus, tādēļ sakravā mantas, un ar meitenēm pārceļas pie vecākiem uz privātmāju.
Jānis ir uzsācis jaunas attiecibas, viņš jūtas kā lidojumā, Samanta “nezāģē” viņu, neko neprasa, priecājas par visu, ko viņš dara, Jānis beidzot jūtas novērtēts. Viņš piekrīt Annas prasībai par šķiršanos. Viņi vienojas, ka meitenes nedēļas nogales pavadīs pie tēta, bet pa nedēļu dzīvos kopā ar mammu vecvecāku mājā.
Bērnībā pieredzētie attiecibu scenāriji ietekmē to kā uztveram situāciju, kādu tai piešķiram nokrāsu un, dažkārt, arī to kādus lēmumus pieņemam. Ja vecāki nav mācējuši risināt attiecību problēmas, izmantojuši “strausa taktiku”, nereti arī nākamajām paaudzēm rodas grūtības risināt sasāpējušus jautājumus, atklāti runāt par savam jūtām, vajadzībām, prasmes komunicēt par tām. Anna un Jānis izlēma iet katrs tālāk savu ceļu, vienlaicīgi, attiecību problēmas, kas bija samilzušas pēdējo gadu laikā, tā arī netika atrisinātas un izrunātas. Vienlaicīgi Annas un Jāņa rūpes par bērniem kā vecākiem, paliek aktuālas.
Jauns sākums
Brīvdienās Jānis meitenes ņem pie sevis. Viņi kopā jautri pavada laiku, dodas braucienos, pārgājienos, pa ceļam klausās 90to gadu mūziku, dažreiz Samanta viņiem pievienojas. Tomēr Samantai neveidojas kontakts ar meitenēm. Viņu arī kaitina 90to mūzika un meiteņu un Jāņa kopīgie, muļķīgie joki. Kad vakarā visi atbraukuši mājās, iegāžas dīvānā pie TV, meitenes ir kā pielipušas Jānim, savukārt Samantai ir sajūta, ka viņai pat uz dīvāna vairs nav vietas, viņa jūtas absolūti lieka un atstumta šajā kompānijā. Kad Samanta par šo mēģina runāt ar Jāni, viņš rausta plecus un saka, ka viņa pārspīlē. Tie ir tikai bērni un viņš ar tiem grib labi pavadīt laiku. Katru nedēļas nogali Samanta gaida ar zobu sāpēm. Labi, ka pa nedēļu ir zināms miers un dažreiz brīvdienās izdodas pierunāt Jāni doties kaut kur arī bez bērniem.
Šī situācija izgaismo “savējo un svešo” efektu, ko piedzīvo partneri un bērni visās saliktajās ģimenēs. Nav svarīgi, vai bērni atbrauc tikai brīvdienās, vai dzīvo 24/7 kopā ar vienu vecāku un viņa jauno partneri, vecāks visbiežāk būs vienā skalas galā kā “savējais”, savukārt viņa partneris visticamāk nokļūs skalas otrā galā kā “svešais”. Katru reizi, kad bērns ienāk istabā un dodas pie sava vecāka ar jautājumu, vai savu sakāmo, vecāks kļūst par “savējo”, bet viņa partneris- par “svešo”, jeb autsaideru. Un tas rada papildus spriedzi partnerattiecībās, kurām tāpat jau ir mazāk stabili pamati, jo, no vienas puses, ir ierobežotas iespējas attiecībā uz laiku divatā, no otras puses, iepriekšējā partnerattiecību pieredze nereti liek būt rezervētākam arī jaunās attiecībās. Dažkārt, runājot par partnerattiecību nozīmību var dzirdēt šādu frāzi: “partneri nāk un iet, bet bērni ir uz mūžu”. Jaunajās partnerattiecībās tiek ieturēta lielāka distance, lai pasargātu sevi no sāpēm un vilšanās, kas vienlaicīgi šīs attiecības padara jūtīgākas pret dažādiem satricinājumiem.
Kā noregulēt šo savējo/svešo efektu? Vispirmām kārtām, atzīt, ka jaunais partneris pievienojas jau esošai sistēmai, kurā attiecību musturi jau ir iesakņojušies un tradīcijas, paradumi izveidojušies, un ka šī polarizācija – savējais/svešais eksistē un ir daļa no normālas lietu kārtības. Mācīties atpazīt šo efektu un runāt par to ar partneri. Mēģināt iejusties partnera ādā, meklēt kopīgus risinājumus, vienlaicīgi pieņemot, ka šī polarizācija lielākā vai mazākā mērā būs klātesoša visu laiku. Pat tad, kad bērni izaugs lieli un ieradīsies pie jums ciemos, vai ielūgs jūs uz savām kāzām. Viss ko varam ietekmēt- intensitāte kādā šī polarizācija notiek un kā mēs noregulējam ar to saistītās sajūtas. Visbiežāk, tas partneris, kurš nonāk “svešā” lomā, jūtas atstumts, viens, savukārt tas partneris kas ir “savējo” lomā jūtas, ka viņu rauj uz pusēm starp diviem cilvēkiem ko tas mīl- partneri un bērnu.
Atgriežoties pie mūsu piemēra ar Jāni un viņa bērniem, ir skaidrs, ka Jānis pavada laiku ar savām meitenēm kā ieradis, savukārt Samanta jūtas viena, it kā izstumta ārpusē, ko, iespējams, paspilgtina viņas pašas bērnības pārdzīvojumi, kad viņa ir jutusies nevajadzīga vai atstumta. Bez tam, kļūst neskaidra viņas loma un tas atgādina arī par Jāņa attiecībām ar Annu, kas līdz galam nav pabeigtas.
Vienlaicīgi, meitenes, tajā brīdī, kad Samanta “čubinās” ar tēti, arī jūtas kā “svešās”, ka viņu teritorijā notiek ielaušanās, jūtas apjukušas un nezin kā reaģēt. Iespējams, ka kāda no viņām ar savu uzvedību mēģinās pārslēgt tēta uzmanību, piemēram, apsēžoties tētim blakus. Atsevišķa raksta cienīga tēma ir par bērnu lojalitāti vecākam, kurš šobrīd nav klāt.
Nesakārtotas iepriekšējas attiecibas kļūst ne tikai par ēnu jaunajās attiecibās, bet arī par traucējošu faktoru bērnu labsajūtai, kā arī grūtāks ir visu iesaistīto personu tranzīt periods no pārmaiņām uz stabilu situāciju. Jo pabeigtākas un sakārtotākas ir iepriekšējās attiecības, jo labāk un brīvāk jaunajās attiecībās jūtas gan partneri, gan attiecīgi arī bērni.
Jāņa, Samantas un meiteņu tālākie attiecību attīstības scenāriji var būt visdažādākie. Viss atkarīgs no tā, kā abi partneri risinās šo situāciju, cik lielā mērā būs gatavi strādāt ar sevi, savām attiecībām, savstarpējās komunikācijas prasmēm. Tomēr, pirmais solis, kas varētu uzlabot attiecības, ir nodalīt laiku ko Jānis pavada tikai ar meitenēm, no laika, ko Jānis pavada ar Samantu. Un ieplānot laiku, ko Samanta varētu pavadīt kopā ar meitenēm darot kaut ko, kas meitenēm varētu būt interesanti. Pārim ir dabiski vēlēties ātrāk noregulēt situāciju, taču katrs spiediens rada pretspiedienu. Attiecībām saliktajā ģimenē nepieciešams daudz vairāk laika, tās veidojas pakāpeniski.
Šoreiz mums viss izdosies….
Anna vecāku sapulcē iepazinās ar Mareku, kurš kā vientuļais vecāks audzina meitu Anniju, Annas jaunākās meitas, Janas, klasesbiedreni. Attiecības attīstījās strauji un Anna ar Mareku nolēma apvienoties, jo abi ilgojas pēc ģimeniskuma sajūtas, kā arī tīri praktiskā un materiālā ziņā kopā dzīvot ir izdevīgāk- visas 3 meitenes mācās vienā skolā. Anna ar meitām pārcēlās pie Mareka un Annijas. Jau pēc neilga laika jaunie partneri atklāja, ka meitenes nespēj atrast kopīgu valodu un nereti izceļas konflikti. Annija sabotē kopīgos pasākumus, ieslēdzoties savā istabā. Nepārrunājot ar Annu, Mareks Annijai dzimšanas dienā uzdāvina ļoti dārgu telefonu un tagad Annija pārsvarā dzīvo ar “degunu telefonā”, kas pastiprina konfliktus ar Annu un Annas meitenēm, kuras, kā tas bija ierasts jau agrāk, iesaistās gan kopīgā ēst gatavošanā, gan mājas kārtošanā. Atmosfēra mājā pamazām paliek nokaitēta.
Nereti partneri apvienojot ģimenes cer uz jaunu laimīgu sākumu, zīmē savā galvā laimīgas ģimenes vīzijas, tomēr realitātē, tas, kas abiem partneriem ir laime un ieguvums – viņu attiecības un mīlestība, nenozīmē, ka arī bērni to tā uztvers. Simpātijas un draudzība starp bērniem drīzāk ir izņēmums, nekā kaut kas pašsaprotams. Viens ir draudzēties skolas solā, kas cits - katru dienu būt blakus un saskarties ar dažādu uztveri, ieradumiem, dažādu uzvedības un sadzīves kultūru. Tradīciju, disciplīnas un noteikumu kolīzija ir neizbēgama. Bez tam, bērniem šis ir vēl viens satricinājums, jo liek atkal saskarties ar realitāti, ka viņu vecāki nav kopā. Bērniem, atšķirībā no pieaugušiem, kuri veido partnerattiecības balstoties uz savstarpējām simpātijām un pievilkšanos, šādas motivācijas nav, un tas ir jāatzīst. Savukārt, bērns, kura teritorijā notiek izmaiņas, to vispār var izjust kā iebrukumu un kārtējo zaudējumu. Rezultātā jaunie partneri var būt patiesi izbrīnīti par bērnu skābajām sejām, un entuziasma trūkumu saistībā ar jaunās dzīves uzsākšanu. Redzot, ka bērni nejūtas labi, viens no partneriem, vai pat abi, var izjust arī vainas sajūtu, mēģinot to kompensēt ar dārgām dāvanām vai kā citādāk.
Vēl nesaskaņas pārī var veicināt šāds aspekts- vecāks, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar bērnu kā vientuļais vecāks, ir pieradis izlemt svarīgākos jautājumus viens, vai aprunājot tos ar bērnu. Ieraduma varā viņš var tupināt tādā pašā garā, savukārt otrs partneris to var uztvert kā zīmi, ka nav svarīgs, ka ar viņa viedokli nerēķinās. Kopīga lēmumu pieņemšana par būtiskiem jautājumiem varētu būt viens labs solis kā mazināt polarizācijas efektu un “svešos” pabīdīt skalā tuvāk punktam “savējie”.
Viennozīmīgi ir jāsaka, ka veidojot partnerattiecības saliktā ģimenē, nevar paļauties uz stihisku procesu, uz to, ka lietas pašas sakārtosies, konflikti paši atrisināsies. Jārēķinās, ka “Mēs” sajūta rodas daudz lēnāk un tās veidošana prasa laiku un apzinātu piepūli. Annai un Marekam svarīgi stiprināt pamatus- savstarpējo uzticēšanos un partnerattiecības, tādēļ nepieciešams rast laiku ko var pavadīt tikai divatā darot lietas, kas abus iepriecina. Pat, ja šķiet, ka to izdarīt ir sarežģīti, 30 minūtes nedēļā ir minimums ko veltīt tam, lai pārrunātu savstarpējo attiecību jautājumus.
Šeit daži jautājumi, par kuriem vērts domāt un kurus ieteicams apspriest ar partneri:
- Kādēļ es Tevi izvēlējos? Ko es Tevī cienu? Par ko jūtos pateicīgs?
- Kas ir mans solījums Tev?
- Kādas ir manas vajadzības šajās attiecībās? Kādas ir Tavas vajadzības?
- Kādu nākotni mēs vēlamies būvēt kopā kā pāris? Kur mēs būsim, kad bērni būs izauguši?
- Kas mūs kā pāri vieno, un, kas rada nesaskaņas? Ko ar to varam darīt?
- Kā varam vienoties par tādiem būtiskiem aspektiem kā:
o pienākumu sadale un noteikumi mūsu kopīgajā mājā;
o lēmumu pieņemšana;
o budžeta veidošana un sadale;
o jaunu tradīciju ieviešana un uzturēšana;
o laika pavadīšana kopā kā pārim un laiks ar bērniem, u.c.
Bez partnerattiecību tiešas stiprināšanas nepieciešams arī iedziļināties tajā, kas notiek ar Anniju un abām Annas meitām. Salikta ģimene- tās ir lielas pārmaiņas bērnu dzīvē, tādēļ, pat ja bērns šķietami distancējas, tam ir nepieciešama īpaša uzmanība un gādība. Bērnu drošības sajūtu var stiprināt caur vecāku - bērnu attiecībām, pavadot nedalītu laiku ar saviem bērniem, atzīstot viņu sarežģītās jūtas, pēc iespējas nodrošinot savu klātbūtni un akceptu. Tas neizbēgami uzlabos klimatu mājās un līdz ar to mazinās spiedienu un nesaskaņas partnerattiecībās.
Noslēgumā- Dzīve saliktajā ģimenē ir pārsteigumu pilna. Sajūta varētu būt līdzīga kā laivojot pa strauju upi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Pie tam, šis ceļojums ir uzsākts kopā ar kādu, kas Tev svarīgs un vienlaicīgi, laivā atrodas arī pasažieri, kurus iespējams, Tu nemaz neizvēlējies, un, kuru rīcību Tev grūti prognozēt. Katra saliktā ģimene ir unikāla, un, diemžēl, nav vienas laimīgu attiecību formulas, tomēr, ja zinām nedaudz vairāk par iespējamiem zemūdens akmeņiem un iepazīstam kompāniju laivā, ceļojums var kļūt baudāms un vēlāk atmiņām bagāts.
Un lūk šie jautājumi:
Nav noslēpums, ka laimes un apmierinājuma viens no svarīgiem pamatiem ir sevis pieņemšana. Kad sevī un citos kaut ko nespējam pieņemt, tas kā adata lien ārā no maisa un bojā gan attiecības, gan dzīvi un pašsajūtu kopumā. Savas ēnas puses iepazīšana un pieņemšana ved mūs pie lielāka iekšējā veseluma un savas patības. Sevis nepieņemšana iekšēji sašķeļ un kā bumerangs atgriežas visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, kad neadekvāti vai pārspīlēti reaģējam uz kāda cilvēka- partnera, bērna, kolēģa rīcību, vai kādu konkrētu situāciju, vai kad kritizējam, aprunājam citus cilvēkus, izvirzām pretenzijas. Savu izslēgto personības daļu integrācija ir viens labs solis tuvāk sev, savai patībai. Un labs solis kā uzlabot attiecības ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.
Šis pilnas dienas izbraukuma seminārs būs veltīts izslēgto personības daļu integrācijai ar sistēmisko sakārtojumu palīdzību. Tā būs tikšanās ar pazaudēto sevis daļu.
Dienas laikā būs gan nedaudz teorijas, gan praktiski vingrinājumi un sistēmiskie sakārtojumi. Atkarībā no laikapstākļiem, seminārs notiks vai nu brīvā dabā, vai iekštelpās.
Semināru vada: Santa Leiboviča,
sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF). Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un
sistēmisko sakārtojumu vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi
Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic
Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.
Norises laiks un vieta: 2020.gada 18.jūlijs plkst.10.30- 18.00. Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, 70 km no Rīgas, 20km no Jelgavas Lietuvas virzienā, detalizēts vietas apraksts tiks izsūtīts dalībniekiem pirms semināra..
Dalībai seminārā iepriekšējas zināšanas par sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligātas. Dalības maksa: 55 eur + PVN, iekļautas kafijas pauzes.
Reģistrācija šeit: https://forms.gle/FhWeiY7xYARFTmjVA
Ja vēl pirms veidot salikto ģimeni, esi saskārusies/ies ar jautājumu par savām robežām, piemēram, Tev ir grūti cilvēkiem atteikt, pateikt “nē”, Tu mīļā miera labad mēdz piekāpties citu interešu labā, tad saliktajā ģimenē Tevi sagaida grūtības, jo savu robežu noteikšana ir viens no klupšanas akmeņiem tajās.
Kādēļ robežu noteikšana saliktajā ģimenē ir grūtāka? 🤔
Ja Tev jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, Tu noteikti jau esi saskārusies ar brīžiem, kad bērns dažādos vecuma posmos pārbauda Tavas robežas, cik tālu tas var iet un kurā brīdī Tu piekāpsies, kur ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt. Arī attiecībās ar partneriem diezgan populārs ir uzskats par to, ka partneris ir mūsu otra pusīte, ka partnerībā mēs veidojam vienu veselumu. Jāsaka, ka pārāk liela saplūšana attiecībās kā vienam veselam nozīmē arī izplūdušas robežas starp Es un Tu, Es un Mēs.
Un kad saliktajā ģimenē bez šīm attiecībām klāt nāk vēl virkne citu attiecību sistēmu (es- otrs mana bērna vecāks, es- pamāte, es- partnera bērnu otrs vecāks, visu pušu vecvecāki, radinieki u.t.t.) skaidrs, ka iestājas zināms apmulsums, kas ir Mans, kas Tavs, kas Mūsu? Un šķiet ka tik daudz robežu jānovelk un jāsaprot, kas man ir ok un kas nav.
Kas liecina par to, ka jūsu robežas ir pārkāptas?
Principā, pirmais signāls ir neapmierinātība un kašķīgums. Ja pastāvīgi jūties uzvilkta, viegli aizkaitināma, ir vērts uzdot sev jautājumu, par ko tieši es uzvelkos?
Padalīšos ar tīri personīgu stāstu. Kad pie mums ar vīru un manu vecāko dēlu, bez piecām minūtēm pusaudzi, pārvācās abi vīra dēli, pusaudži, no pirmās laulības, trīsistabu dzīvoklī kļuva ļoti šauri. Dzīve ar 3 puikām, pusaudžiem, kļuva par īstu elli vannas istabas un tualetes lietošanas jautājumā. Cīņa par nolaistu poda vāku un sausu poda brilli bija mans ikdienas ārprāts. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka šis mani patiešām uzvelk visvairāk, tādēļ ierosināju sadalīt divas tualetes (labi ka bija tāda iespēja), meiteņu un puišu tualetē. Tādā veidā es atkaroju daļu savas teritorijas un novilku skaidru robežu. Un es tīri fiziski sajutu atvieglojumu, ka, hei, reku te ir mana robeža, te jūs nevarat nākt.
Kādēļ man tas tik ļoti palicis atmiņā? Jo faktiski tas bija brīdis, kad pirmo reizi tā īsteni sapratu, kādu efektu dod apzināta robežu novilkšana un cik viegli pēc tam kļūst. Mana atziņa no šī bija viena- salikta ģimenē labas attiecības iespējamas tad, kad visupirms esi skaidrībā par to, kas tev ir pieņemams un kas nē, un kad par to vari skaidri un saprotami komunicēt ar citiem.
Tātad, kas ir svarīgi, lai Tu justos labi savā saliktajā ģimenē?
Skaidrība par savām vajadzībā un vēlmēm. Kas Tev ir pieļaujams un kas Tev kategoriski nav pieļaujams. Runāt par to. Citi nav domu lasīšanas eksperti. Īpaši jau partneris. Neturēt sevī savu neapmierinātību, tikt skaidrībā, kas ir tas, kas tevi uzvelk un necerēt, ka nesaskaņas pašas no sevis izzudīs.
Protams, ka grūtības robežu noteikšanā nāk līdzi no bērnības pieredzes un attiecībām izcelsmes ģimenē, tādēļ aicinu uzlūkot šo savu robežu izpēti kā lielisku veidu kā izaugt un iemācīties kaut ko jaunu par sevi un savām robežām. Kā mācībstundu par to kā viņas ieraudzīt, atpazīt un aizstāvēt. Un, protams, ka ar cieņu pret citiem. Jo cieņa pret citiem sākas no cieņas pret sevi.
#salikāsģimenes #attiecības #ģimene #laimīgikopā #augamkopā #vecākiunbērni #nepilnaģimene #santaleibovica
Vai Tev arī ir pazīstama tā
sajūta, kad apmeklē kārtējā ģeniālā ideja par vēl kādu interesantu projektu vai
lietu, ko dzīvē būtu vērts darīt, apgūt, pilnveidot, un tad, pārliekot galvā
visas citas ne mazāk svarīgās lietas un darbus, kas jāpaveic, saproti, ka visa
tā jau ir pa daudz! Pēdējā laikā nereti
sev uzdodu jautājumu, kā viegli un ar smaidu sejā laicīgi noraut stopkrānu un neattapties
ar sajūtu, ka atkal esmu apmaldījusies trijās priedēs un nesaprotu, kas ir manas
prioritātes?
Tālāk padalīšos ar savām dažām
atziņām, kas mani piemeklējušas šīs sajūtas un domas šķetinot kādā nu jau
palielākā laika sprīdī:
Mācēt pateikt nē un palaist
Zinu, zinu, šķiet mēs visi esam
dzirdējuši par to, ka, ja visa kā ir par daudz, jāmācās teikt “Nē”. Un
vienlaicīgi, tas ko es atklāju, ka patiesībā visgrūtāk ir iemācīties pateikt
“Nē” ne jau jaunām lietām un piedāvājumiem, bet gan ierastajām. Nejēdzīgiem
ieradumiem (kuri vispirms ir jāatpazīst), mantām, kas krāj putekļus, cilvēkiem,
ar kuriem nav vairs par ko runāt, attiecībām, kas sevi izsmēlušas, pārliecībām,
kas tur neredzamās važās, pagātnes pieredzei, kas izrādās nav vienīgā taisnība,
un daudz kam citam. Patiesībā, ja tā nopietni šim ķerties klāt, sanāk krietni
liels sarakstiņš visa kā, kam ir vērts pateikt “Nē”, nocelt no saviem pleciem
un plauktiem un kā nevajadzīgu nastu atstāt pagātnē, tur kur tai vieta. Ar
pateicību. Jā, un to visu darīt ar
sapratni, ka tas prasa laiku- pa īstam pabeigt un atstāt.
Nereti īstais jautājums vispār nav par to kā salikt prioritātes
Mans mēģinājums salikt
prioritātes visam ko daru, visām savām lomām beidzās ar fiasko, jo, kā gan
mātes lomu var iemainīt pret projektu A, no kura nevar atteikties, jo tas dod
piepildījumu un projektu B, kas ienes iztikas līdzekļus, un projektu C, kas
vienkārši iekšēji iededz, u.t.t. Vārdu
sakot, mans lielākais atklājums bija tāds, ka aiz tā, ka nespējam salikt
prioritātes var slēpties kaut kas pavisam cits. Un nevis citas prioritātes, bet
nu pavisam un pilnīgi cits.
Ņemšanās ap prioritāšu sakārtošanu
ļauj nepaskatīties uz kaut ko citu, ko visa šī maldīšanās trijās priedēs
aizēno. Tā lieliski noslēpj kādas neapmierinātas vajadzības pilnīgi no “citas
filmas”. Un var izrādīties, ka pamatjautājums, kas slēpjas aiz trijām priedēm,
kurās apmaldījies ir, piemēram, vispār jautājums par Tavu identitāti, kad tā ir
krīzē un vairs nesaproti, kur esi un kur ej, jo atrodies dzīves transformācijas
procesā, vai ilgstošs disbalans starp dot un ņemt- kad māki tikai dot un dot un
neesi iemācījies ņemt, kā arī rūpēties par sevi un savām robežām. Varbūt
jautājums vispār ir par attiecībām ģimenē uz kurām pienācis laiks paskatīties..
un tās ir tikai dažas “īstās” tēmas, kas uzreiz man nāk prātā.
Tādēļ, ja atnāk pie manis klients
ar jautājumu par prioritāšu sakārtošanu un sajūtu, ka dzīvē visa kā ir pa
daudz, es saprotoši pasmaidu, jo to pazīstu un zinu, ka visbiežāk tas nav jautājums
par prioritātēm, bet kaut ko klientam daudz būtiskāku.
#sistēmiskiesakārtojumi
#sistēmiskaiskoučings #brīvībabūt #santaleibovica
Nav nekā biedējošāka, kā bailes ieraudzīt patiesību, kuru klusībā nojaut. Kuru sajūti, bet grūti tajā sev atzīties. Pat ja attiecības ir nestabilas un baltiem diegiem šūtas, šķiet, ja neaiztikt sāpīgās tēmas, pievērt acis, varbūt paveiksies un "praņesjot", kā krieviski saka.
Strausa politika diemžēl atspēlējās ilgtermiņā, jo agrāk vai vēlāk, ja pārī ir neizrunāti jautājumi, nav vienošanos par būtiskām lietām (nauda, pelnīšana, pienākumu sadale, bērnu audzināšana, laulību reģistrācija, gaidas un vēlmes, u.c.), radīsies nesaskaņas un nāksies sākt kaut ko no visa tā risināt. Bet, diemžēl statistika rāda, ka risināt mēs nemākam, katra otrā laulība tiek šķirta un nedomāju, ka statistika varētu būtiski atšķirties nereģistrētiem pāriem.
Kādēļ nerisinām?
Iespējams tādēļ, ka vairāku paaudžu garumā mums trūkst veiksmīgu piemēru kā tiek risināti attiecību jautājumi pārī, ģimenē. Pārsvarā izmantotā stratēģija- šķiršanās, vai šķietama kopdzīve, kur bērnu dēļ ārēji tā tiek saglabāta, bet starp partneriem ir milzīgs atsalums, aiza, ko bērni protams jūt, pārdzīvo un vēlāk dzīvē saka- labāk jūs būtu šķīrušies..
Mani novērojumi arvien vairāk apliecina, ka mūsu sabiedrībā kopumā ir vājš priekšstats, ko nozīmē partnerattiecības starp vīrieti un sievieti, daudz saprotamākas mums ir disfunkcionālas attiecības, jo tādas ir bijušas lielākai daļai mūsu vecāku. Iespējams tas izskaidro arī statistiski lielo jaundzimušo bērnu skaitu nereģistrētās attiecībās (vairāk kā trešdaļa), jo šķiet neviens vairs netic ilgtermiņa attiecībām, laulībai kā stabilam ģimenes pamatam, kas veido veselīgu personību tajā augošajiem bērniem.
13.oktobrī plānoju novadīt semināru “Attiecības pārī”, un, no vairākiem klientiem dzirdēju par bailēm nākt uz pāru semināru, jo mazums kas tur izlīdīs ārā. Mīļie, nekas vairāk kā tas kas tur ir, izlīst ārā nevar! Un labāk nonākt kontaktā ar realitāti tagad, nekā paļauties un veiksmīgu gadījumu, kad viss pats par sevi atrisināsies. Un labāk ir būt zinošām par elementāram kārtējām likumsakarīgajām krīzēm, nevis sastopot normālu krīzi attiecībās (bez tām attiecību attīstība nav iespējama) domāt, ka- viss, laikam šis atkal nebija tas “”Īstais”. Vai vēl ļaunāk, - man laikam nav lemts dzīvot laimīgās attiecībās, vai no sērijas, ar mani laikam kaut kas nav kārtībā, u.c. īpaši daiļrunīgi iekšējie monologi.
Nāciet, pētīsim ko nozīmē veselīgas partnerattiecības un kā jūs varat nonāk soli tām tuvāk. Kā pārtraukt neveiksmīgu partnerattiecību modeļu tiražēšanu un nākamajām paaudzēm nodot jaunus, daudz veselīgākus un dzīvotspējīgākus modeļus, kas vērsti uz attiecību saglabāšanu, nevis pārtraukšanu.
Informācija par semināru: https://www.facebook.com/events/2428966100683189/
#santaleibovica #brīvībabūt #attiecībaspārī #laimīgasattiecības #problēmasattiecībās #sievietesunvīrieši #partnerība
Atsūtīja man nelielu stāstiņu krievu valodā, ko izlēmu jums iztulkot, jo šķiet kāds trekns domu grauds tajā ir!
Maza, pelēka vistiņa sēdēja uz lievenīša pie savas vistu kūts durvīm un ļoti skumji nopūtās:
“Ak es nabadzīte, gaiļi mani nesaprot, citas vistas man dara pāri. Vistu kūtī ir tumši, neomulīgi, tukši, skumīgi un vientuļi”.
Tā nu viņa sēdēja un cieta. Un kādā brīdī garām lidoja milzīgs balts putns. Putns izdzirdēja pelēkās vistiņas vārdus, nolaidās tai blakus un teica:
⠀
- Nepārdzīvo, vistiņ. Ja vēlies es Tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga!?
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tas nav iespējams... ja Tu nezināji, vistas nelido!
- Nu un kas? — baltais putns atbildēja. — Es tev iemācīšu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Man ir pārāk mazi spārni.
- Nepārdzīvo, — sacīja baltais putns. — Gribi, es tevi uzsēdināšu uz muguras, un mēs lidosim kopā?
- Nē, — pelēkā vistiņa nopūtās. — Es aizlidošu uz turieni, uz to zemi, un man taču nebūs kur dzīvot!
- Neuztraucies, - baltais putns noteica un pasmaidīja. Es Tev palīdzēšu atrast jauku mājvietu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
- Neuztraucies, - atbildēja baltais putns. - Es Tev palīdzēšu! Atradīšu Tev gailīti!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ja nu šis gailītis izrādīsies ļauns vai riebīgs?
- Nepārdzīvo, - baltais putns nopūtās. - Es tevi iemācīšu dzīvot tā, lai Tavā dzīvē ienāktu tikai brīnišķīgi gaiļi!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tādi gaiļi neeksistē!
- Zini ko.... ej ka Tu d....st! Teica baltais putns, izpleta milzīgos spārnus un aizlidoja...
⠀
Bet mazā, pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās, ka pasaule, kurā viņa dzīvo nav taisnīga. Un arī par to cik briesmīgi pret viņu spēj izturēties apkārtējie.
Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka attiecībās ieguldi vairāk kā saņem? Un tam sekojošā netaisnības sajūta? Īpaši skarbi šī sajūta var pārņemt brīdī, kad attiecības ir beigušās. Un es nerunāju tikai par attiecībām, kuras ir starp vīrieti uz sievieti, es runāju par dažādām attiecībām, kur notiek apmaiņa, tai skaitā draudzība, darba attiecības, attiecības starp kolēģiem, attiecības ģimenē u.c.
Šajā rakstā atradīsi dažas idejas, par to, kādēļ dažreiz mēs nejūtamies balansā starp to ko dodam un saņemam, un ko ar to darīt.
Jebkurās attiecībās pastāv šīs divas komponentes: DOŠANA un ŅEMŠANA.
Un labā ziņa ir tāda, ka katram no mums ir "iebūvēts" došanas un ņemšanas balansa noteicējs. Kā to sajust? Ļoti vienkārši! Kā piemēru izmantošu darba attiecības- kad Tavā kontā ienāk nauda par padarīto darbu, Tev ir noteikta sajūta, cik daudz vai maz tas ir. Cik labi novērtēts vai nenovērtēts ir Tavs darbs.
Atceroties pēdējo reizi, kad saņēmi atlīdzību par darbu, cik liela tā bija? Par kādu darbu? Kā Tu vērtē, atlīdzība bija tieši tik liela un adekvāta, kā Tavs ieguldītais darbs, vai mazāka? Vai varbūt lielāka? Un ja šī summa būtu bijusi reizināta ar 2, vai ar 10? Vai tieši otrādāk, dalīta ar 2 vai 10, kāda tad Tev būtu sajūta?
Mēs lieliski zinām, kad par ieguldīto saņemam par daudz vai par maz. Un līdzīgi ir arī ar citām attiecībām, vienīgais tajās ir grūtāk atrast naudai ekvivalentu mērvienību ar kuru būtu viegli salīdzināt ieguldīto un saņemto. Tomēr, mūsu iekšējās sajūtas mūs nemāna, tās precīzi nosaka, cik daudz vai maz mēs dodam un saņemam.
Attiecības pastāv vienīgi tik ilgi, kamēr ir iespējama apmaiņa
Novērojumi liecina, ka attiecības, kurās viens visu laiku dod, bet otrs pārsvarā patērē, agrāk vai vēlāk beidzas. Pie kam, varētu domāt, ka dēļ tam ka devējam apnika (gadās arī tā), bet visbiežāk ir tā, ka no šīm attiecībām aiziet tieši saņēmējs. Kādēļ tā? Tādēļ, ka saņēmējam apzināti vai neapzināti iekšēji aug agresija pret devēju, jo viņš nespēj nonākt balansā, nespēj atdot. Un atdot liek vainas sajūta, kas kļūst tik neizturama, ka sākam dusmoties. Nevarot to izturēt, vieglāk no attiecībām ir aiziet. Un tad, tas, no kura ir aizgājis partneris ar pilnām tiesībām un sašutumu var teikt: " Bet es taču viņam/-ai to un šito.... bet viņš/viņa man .....".
Dažreiz šī "nepateicība" rodas arī attiecībās bērni-vecāki, kad vecāki dara priekš bērna pārāk daudz, kas raksturīgi mūsdienu uz bērniem centrētajā sabiedrībā. Bet, balanss attiecībās vecāki- bērni ir atsevišķa tēma, kurai pieskaršos citreiz. Secinājums ir viens- turpinās tikai tās attiecības, kur apmaiņa ir iespējama un pieaug. Savukārt, ja atdots ir precīzi tik cik ir saņemts, attiecības beidzas. Tu taču piekritīsi, ka, tajā brīdī, kad notiek līdzvērtīgas apmaiņas process, piemēram, kad par labu, kvalitatīvu preci samaksā adekvātu cenu (kas arī ir šis apmaiņas process), Tu ar mierīgu sirdi šķiries no pārdevēja un Tev nerodas sajūta, ka būtu viņam ko parādā, vai viņš Tev.
Kā saprast, ka dod par daudz?
Šeit daži signāli, kurus saņemot ir vērts aizdomāties par balansu. Kas varētu būt tie signāli, kas liecina, ka Tev ir tieksme dot par daudz?
- ieklausies, ko cilvēki Tev saka. Ļoti bieži ieklausoties Tu sadzirdēsi, ka, bez pārspīlētas pieklājības tie saka, ka tas viņiem ir par daudz, ka jūtas Tev parādā.
- ja Tev ir bijušas situācijas, kad Tu cilvēkam no sirds palīdzi un vēli visu to labāko, atrisini viņa problēmas, bet pretī saņēmusi ko nepatīkamu, piemēram, cilvēks pēcāk ir novērsies no Tevis, vai pārtraucis attiecības ar Tevi;
- izjūti vainas sajūtu kāda cilvēka priekšā un mēģini "atpirkties", piemēram, kad bērniem neveltīto laiku mēģini kompensēt ar dārgām lietām, izklaidēm/restorāniem vai dzimšanas dienas ballītēm;
- Tev ir grūtības ņemt, tādēļ mēģini izvairīties no situācijām, kurās varētu palikt kādam kaut ko parādā.
Kādēļ dodam par daudz?
Ja Tu kādās Tev svarīgās attiecībās dod par daudz, būs vērtīgi sev uzdot jautājumu, ko Tu vēlies dodot iegūt? Piesaistīt cilvēku? Iegūt uzmanību? Varbūt Tevi moka kāda vainas sajūta? Kas ir tas patiesais iemesls, kas Tev liek tik izmisīgi dot, dot un dot vēl vairāk? Kāda cerība aiz tā stāv? Kāda neapmierināta vajadzība? Varbūt tā ir cerība, ka tiksi novērtēta, atzīta, vai vienkārši samīļota vai mīlēta. Varbūt tās ir bailes palikt kādam kaut ko parādā? Bet varbūt tas ir kaut kas pavisam cits? Šī atklāsme, no vienas puses, var kļūt ļoti dziedinoša, bet no otras, arī atskurbinoša, jo tad ir iespējams paskatīties uz attiecībām nedaudz no malas un uzdot sev jautājumu, ko tu tajās dari? Un ko dara un sagaida otrs cilvēks? Kādās lomās jūs šajās attiecībās esat? Vai, piemēram, netīšām neesi kļuvusi savam vīrietim par mammu, vai savai priekšniecei par meitu?
Kā pārstāt dot par daudz un nonākt balansā?
Kad spēsi atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ Tev tik svarīgi ir tik daudz dot, būs vieglāk atrast veidus kā nonākt balansā un iespējams, ka milzīgā vēlme iedot vairāk kā otram cilvēkam nepieciešams, vairs nebūs aktuāla. Būs daudz vieglāk nonākt balansā starp dot un ņemt, brīvi un ar pateicību ņemt no otra un dot tikai tik cik tas var paņemt, plus mazumiņu vairāk, ja vēlies attiecības turpināt.
#brivībabūt #attiecības #sistēmiskiesakārtojumi #santaleibovica
Ja kādu
laiku jau nodarbini sevi ar jautājumu, kādēļ neizdodas izveidot jaunas
attiecības, lūk divi jautājumi par kuriem aicinu padomāt:
-
Vai Tev blakus ir “brīva vieta”?
Vai Tavā dzīvē ir vieta attiecībām, partnerim? Bieži, kad pie manis vēršas klients ar pieprasījumu par nespēju izveidot jaunas attiecības, šis ir pirmais jautājums ko pētām. Un nereti izrādās, ka emocionālā līmenī šādas brīvas vietas blakus nemaz nav. Tā ir aizņemta! Un to var būt aizņēmis gan bijušais partneris, ar kuru līdz galam nav pabeigtas attiecības, gan tēva figūra, kā ideālā vīrieša figūra, vai dažkārt partnera funkciju vientuļajam vecākam jau pilda paša bērns. Līdz ar to potenciālie partneri to izjūt kā sievietes/vīrieša nepieejamību partnerattiecībām, tā, it kā šim cilvēkam blakus nevienam īsti nebūtu vietas. Dažkārt pat tīri fiziskā līmenī šī cilvēka dienas kārtība, mājas iekārtojums u.c. paradumi nepieļauj tā otra ienākšanu.
Atceros vienu klienti, interjera dizaineri, kura bija brīnišķīgi iekārtojusi savu nelielo studijas tipa dzīvokli un atceros arī viņas pārsteigumu, kad viņa aptvēra, ka viss šajā dzīvoklī ir aprēķināts uz vienu cilvēku, gan mēbeļu izvietojums, atpūtas vieta, gan vannas istabas iekārtojums u.c., nebija pat īsi kur nolikt otru čību pāri! Savukārt, kāda cita kliente nonāca pie secinājuma, ka viņai attiecības neveidojas, jo faktiski partnera un aizstāvja lomu bija neapzināti uzņēmies viņas dēls, kuru viņa audzināja viena pati. Un emocionālā partnerība šajā gadījumā izpaudās kā dēla atbalsts un rūpes par mammu, kā arī liela iesaiste lēmumu pieņemšanā un lielāka atbildības uzņemšanās, kā tas bērnam pienāktos. Līdz šim viņa bija lepojusies, ka dēls ir viņas stiprais balsts. Un tagad aptvēra, ka faktiski dēls ir nonācis ne savā vietā un ir netieši apgrūtināts, jo savā ziņā kalpo mammai Kas savukārt nozīmē, ka dēls līdz galam nedzīvo savu dzīvi. Visticamāk, ja kliente būtu izvēlējusies ar to neko nedarīt, arī dēlam vēlāk būtu grūtības veidot attiecības. Līdzīgi, ja Tu esi kādam no saviem vecākiem emocionāli partnera vietā, tad iespējams šis varētu būt tas traucējošais faktors.
Vēl samērā bieži sastopams iemesls ir nepabeigtas iepriekšējās attiecības. Attiecības var uzskatīt par noslēgtām, kad viss ir ticis izrunāts un notikusi divu, iekšējā attieksmē pieaugušu partneru atvadīšanās. Kad viss nelāgais, kas bijis šajās attiecībās ir piedots (nav dusmu un aizvainojuma), viss labais novērtēts un atzīts, viss nepabeigtais var tikt atstāts nepabeigts. Tomēr realitātē, visbiežāk kādas lietas paliek neizrunātas, sāpes noslēptas, vai ilgas nepiepildītas. Un tad ir vērtīgi uz to apskatīties, apzināties un, ja reālajā dzīvē atvadīšanās nav iespējama, piedzīvot atvadīšanos iekšēji, kāda rituāla veidā. Protams, tas var notikt vienīgi tad, kad cilvēks jūtas tam gatavs, jo dažkārt mēs nemaz nevēlamies līdz galam atlaist savu bijušo partneri, kaut ārēji uzvedamies citādāk. Īpaši grūti atlaist bijušo partneri, ja tas zaudēts negaidīti, piemēram, gājis bojā negadījumā vai pametis.
Secinājums ir viens- ne velti saka, ka daba tukšumu nemīl. Ja Tavam potenciālajam partnerim ir vieta Tavā dzīvē, tas agrāk vai vēlāk ieradīsies.
Otrs
jautājums uz ko vērtīgi ir atbildēt:
-
Kādēļ tieši tagad vēlies attiecības?
Kad domā
par jaunām attiecībām, svarīgi saprast, kas ir Tavs galvenais motīvs? Un kādēļ
tieši tagad tas ir aktualizējies? Dažkārt attiecības mēs sasaistām ar kādu savu
iekšējo vajadzību apmierināšanu. Piemēram, vajadzību pēc drošības, mīlestības,
novērtējuma. Un tad uz jautājumu, kādēļ tev svarīgi veidot attiecības, var
atbildēt, ka, tad kad man būs attiecības es jutīšos drošībā, vai jutīšos
mīlēts, vajadzīgs, u.t.t.. Un skaidrs, ka tas nav pietiekams iemesls, lai
veidotu veselīgas partnerattiecības. Vēl trakāk, būšana attiecībās nedod
nekādas garantijas, ka kaut ko no šī arī saņemsi, jo tāds nav partnerattiecību
mērķis un uzdevums. Pretējā gadījumā tās veidosies kā atkarīgas attiecības, kad
sagaidi no partnera savu vēlmju, vajadzību piepildījumu, gaidīsi, ka partneris
padarīs Tevi laimīgu, pierādīs, ka esi vajadzīga, ka esi vērīga u.t.t. un tas
rada vietu pretenzijām, pārpratumiem un sāpēm. Nobriedusi personība nevis gaida
kaut ko no attiecībām, bet ir gatava attiecībās dalīties ar sevi. Būt kopradē.
Dažkārt,
atbildot uz šo jautājumu, var nonākt pie paradoksāla secinājuma, ka patiesībā
šobrīd nemaz nevēlies attiecības. Kāda kliente tā arī atzina, ka jūtas daudz
brīvāk, kad sev atļāva atzīt, ka patiesībā nemaz nevēlas partnerattiecības un
jūtas daudz komfortablāk, kad nav ne ar vienu jārēķinās, kad visu savu laiku
var veltīt sev un savām interesēm, un, ka šobrīd jūt vēlmi ceļot un baudīt
dzīvi daudz lielākā mērā, kā būt attiecībās. Lai gan klientes sākotnējais
pieprasījums bija tieši par to kā atrast otru pusīti un kā veidot attiecības.
Papildus, ceļā uz partnerattiecībām vērtīgi arī izpētīt savus dzimtas attiecību scenārijus un Tavas personības daļas, kuras ir "par" un kuras "pret" attiecībām, bet par to jau kādu citu reizi.
Reti kura sieviete attiecībās ar vīrieti apzināti uzņemas mammas lomu, vai jūtas ar to apmierināta. Visbiežāk šī loma ir nogurdinoša un sajūtu līmenī tiek izjusta tā, it kā viss būtu uz viņas pleciem. Dažreiz sarunā viņa pat var teikt, ka viņai ir vairāki bērni, un vienu no tiem ir saņēmusi no vīramātes.
Kādēļ tā notiek?
Sieviete uzņemas mammas lomu attiecībās zināmā mērā balstoties uz saviem bērnībā piedzīvotajiem paterniem, redzētajiem rīcības modeļiem. Iespējams, viņa ir pieradusi uzņemties par visu atbildību, iespējams viņai ir bijis agri jāpieaug vai jākļūst par vecāku saviem vecākiem. Un tad viņa neapzināti izvēlas savienot savu dzīvi ar partneri, kurš ir gatavs viņai šo atbildību atdot. Un pat ja vīrietis sākotnēji attiecībās ir bijis gatavs uzņemties atbildību, tad ar laiku viņš atslābst, jo “mamma” tāpat visu izdarīs, vai pieņems nepieciešamos lēmumus. Kas savukārt ar laiku izraisa dusmas un aizvainojumu sievietē, un tādējādi viņa no mammas lomas iekrīt mazas, aizvainotas meitenītes lomā, liekot vīrietim justies vainīgam.
Kā pārstāt būt par mammu savam vīrietim?
Brīdinu, tas nebūt nav viegli, jo pirmkārt, tad ir jāzaudē drošais pamats, ko sniedz iespēja pašai par visu atbildēt un jāatlaiž kontrole. Otrkārt, jāpieņem, ka ne vienmēr Tev ir taisnība. Jāsāk apzināties, kurā brīdī ar Tevi tas notiek- kad iekrīti mammas lomā, kad bērna lomā un sāc apvainoties.
Jebkurā gadījumā, ja Tev ir apnikusi mammas loma un Tu vēlies to mainīt, tas prasīs no Tevis spēju sākt paļauties un pārstāt atbildēt par visu pašai, nedarīt neko vīrieša vietā, tai skaitā nepieņemt lēmumus, vārdu sakot ļaut uzņemties atbildību arī vīrietim. Svarīgs darbs, kas palīdz šajā ceļā ir tikšana skaidrībā ar saviem bērnības paterniem - to, kādēļ Tev vieglāk ir kontrolēt nekā paļauties. Palīdzēt sev dvēseles līmenī ieņemt attiecībā pret vecākiem savu, bērna lomu, lai pieaugtu un turpmāk savā dzīvē veidotu attiecības no pieauguša cilvēka pozīcijas.
#sistēmiskiesakārtojumi #attiecībaspārī #attiecības #brīvībabūt #santaleibovica.
Ļoti daudz par attiecībām starp vīrieti un sievieti mēs uzzinām no saviem vecākiem Un nevis caur to, ko viņi par to stāsta vai māca, bet gan pieredzot vecāku attiecības, kā viņi ar tām tiek galā, kā attiecas viens pret otru, kas ir atļauts un, kas aizliegts, kāda tajās ir loma vīrietim un kāda sievietei. Diemžēl, ne vienmēr tas attiecību modelis, kādā mēs esam uzauguši ir tas, kuram mēs vēlāk dzīvē vēlamies sekot. Dažkārt pat esam visai nodarbināti, lai tikai nepieļautu kaut ko līdzīgu kā ir bijis mūsu ģimenē. Tomēr pilnībā izbēgt no bērnībā piedzīvotajiem scenārijiem mums neizdodas un to mēs saprotam, kad pieļaujam līdzīgas kļūdas, vai nonākam līdzīgas dilemmas priekšā, kad, piemēram, saprotam, ka līdzīgi kā mamma dzīvojam ar vīru alkoholiķi, vai līdzīgi kā Tēvs gribam pamest ģimeni, vai piemēram, nespējam izjust cieņu pret savu partneri līdzīgi kā tas ir bijies iepriekšējās paaudzes sievietēm, u.t.t. Savukārt tie, kuriem ir palaimējies piedzimt ģimenē, kuras scenāriju labprāt vēlētos atkārtot, dažkārt rodas grūtības atrast partneri ar kuru ko tādu vispār iespējams īstenot. Nosacīti, prasības pret attiecībām ir tik augstas, ka tās kļūst par nepiepildāmu sapni.
Kādus attiecību scenāriji atkārtojas Tavā ģimenē?
#sistēmiskiesakārtojumi #brīvībabūt #attiecības #attiecībaspārī #santaleibovica
#sistēmiskiesakārtojumi #brīvībabūt #santaleibovica #sistēmiskaiskoučings
Ir tāds teiciens- nevar atrast laimi attiecībās vai laulībā, ja neesi to atnesis līdzi.
Diemžēl šo saproti tikai ar laiku. Pateicoties neviennozīmīgai un dažādai dzīves pieredzei, kad mainījušies partneri un prasības attiecībās arī. Tikai ar laiku nāk apjausma, ka attiecības pašas par sevi neko nedod. Tās tikai pastiprina to, kas ir tevī.
Veselīgām attiecībām nepieciešami veselīgas, pašpietiekamas personības, kuras pašas spēj apmierināt savas vajadzības. Pašpietiekams cilvēks ir tāds, kurš pats par sevi ir laimīgs un attiecībās ieiet ar vēlmi šajā laimē dalīties ar partneri. Kurš attiecībās ienāk nevis ar trūkumu un deficītu, bet ar pārpilnību, ar vēlmi dot, nevis tikai ņemt.
Laimīgas attiecību noslēpums ir vienkāršs- tās var radīt tikai divi pieaugušie, to savienība.
Katrs no mums ir ne tikai atsevišķa persona, bet arī neatraujami saistīts ar KAUT KO LIELĀKU – visdažādākajām sistēmām, kuru daļas mēs esam. Šī ir mūsu saistība ar, piemēram, valsti kā sistēmu, nāciju, dzimtu, ģimeni, profesiju, dažādām organizācijām (darba, interešu, izglītības kontekstā). Šo saistību mēs varam izjust kā patīkamu vai nepatīkamu, mēs varam gūt no tās labumus, vai – tieši pretēji – ciest zaudējumus. Šī saistība mūs ietekmē arī tad, ja mēs par to pat nenojaušam, ignorējam, ienīstam – vai mēs to vēlamies, vai nē, sistēmā notiekošais tiešā vai netiešā veidā, ietekmē mūsu labklājību.
Sistēmas labklājība ir pirmajā vietā
Kad mēs saskaramies ar kādu problēmu savā dzīvē, mūsu dabiska vēlme ir tikt no tās vaļā. Tieši ar šādu uzstādījumu klienti bieži vēršas pie koučiem un citiem palīdzošo profesiju pārstāvjiem. Dziļa izpratne par dzīvas sistēmas darbības principiem, kas ir sistēmiskā koučinga pamatā, ļauj uz šo situāciju klienta interesēs apskatīties no citas puses. Domājot sistēmiski, klients var atrisināt savu situāciju un atjaunot labklājību, tikai esot saskaņā ar lielāku kopumu. Vēl vairāk, ja klienta personiskās intereses un tas, ko viņš uzskata par izaicinājumu vai problēmu, nav saskaņā ar lielākas sistēmas interesēm jeb augstākstāvošu kārtību, klienta intereses un mērķi vienkārši nenotiek neatkarīgi no pieliktās piepūles vai ieguldītās naudas un laika.
Kad bērni nedara to, ko mēs vēlamies
Liela daļa klientu vēlas, lai mainītos cilvēki viņiem apkārt – dzīvesbiedri, bērni, tiešais vadītājs, organizācijas īpašnieku vērtības, valdība, laika apstākļi utt. Piemēram, bērna uzvedības un sekmju jautājumi, par kuriem tik bieži pārdzīvo vecāki, nav bērnu prāta, uzvedības, paradumu jautājumi. Tie pat nav bērnu mīlēšanas un audzināšanas jautājumi. Ar problemātisku uzvedību vai sekmēm bērni neapzināti kalpo savai ģimenes sistēmai, ar lielu mīlestību. Ar savu uzvedību viņi neapzināti izgaismo slēptos konfliktus starp abiem vecākiem, nesaskaņas starp iepriekšējam paaudzēm, kā arī zaudējumus, uz kuriem neviens no pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ģimenē nevēlas skatīties. Jo tas sāp. Jo tas nav ērti. Jo tad vairs nekas nepaliek pa vecam. Ko mēs iegūstam – sistēmas labklājība ir pirmajā vietā Pat ja bērni un vecāki izjūt šīs dinamikas kā ierobežojumus un problēmas, tās pastāv tik ilgi, kamēr vecāki vairs nevar ar tām nerēķināties.
Veiksmīgs bizness?
Sistēmiskā koučinga pieredze liecina, ka problēma bieži var slēpties pavisam citā līmenī, jeb dziļumā, nekā varētu šķist sākotnēji. Piemēram, gadījumā, kad klients nevar savu biznesu padarīt par peļņu nesošu un veiksmīgu, kaut gan tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Bieži risinājums šai situācijai var atrasties pavisam citā – ģimenes sistēmas – līmenī. It kā neapzināti, klients pats sev iekšēji saka: ja es būšu veiksmīgs uzņēmējs, tad es nodošu savus senčus, kuri visu mūžu ir apmierinājušies ar mazumiņu, piedzīvojuši lielas grūtības, iemācījusies izdzīvot jebkādos apstākļos. Kļūstot par veiksmīgu un bagātu uzņēmēju, klients iekšēji uzskata, ka zaudēs lojalitāti savai primārajai sistēmai – ģimenei, dzimtai. Un visi labie nodomi izput, ar lielu vilšanos, bieži ar pašvērtības zaudēšanu, klienti neapzināti nolemj sevi neveiksmei pat nenojaušot par to.
Kad ieteicams meklēt sistēmiskā kouča atbalstu
Problēma, jeb jautājums pastāv jau ilgāku laiku. Piemēram, uzņēmumā ilgstoši neizdodas izveidot jaunu veiksmīgu produktu; ilgstoši novērojama kadru mainība kādā organizācijas struktūrvienībā; grūtības uzsākt jaunu biznesu/darbu/attiecības; grūtības aiziet no vecā darba/biznesa/attiecībām.
Kad nav skaidrs, kas rada problēmu- starp kolēģiem rodas nepamatoti konflikti; vērojams enerģijas trūkums; cieņas trūkums starp organizācijas struktūrvienībām, izvairīšanās no atbildības lielākajā daļā organizācijas struktūrvienību, neizprotamas neveiksmes.
Problēmu ir mēģināts atrisināts ar parastām metodēm, bet tas nav izdevies. Piemēram, nesaprotam, kādēļ komanda nesastrādājas, kaut komandai ir bijis saliedēšanas pasākums, apmācības par laika menedžmentu, sadarbību u.c.; ilgstoši neizdodas ieviest kādas pārmaiņas, pāriet uz jaunu tirgu, klientu segmentu, produktu, pie kam izmēģināti visi menedžmentā pieejamie risinājumi. Personīgā kontekstā tā varētu būt sajūta, ka ceļā uz mērķi viss jau ir tūkstošreiz pārdomāts, pāranalizēts, izmēģināts, nekas jau vairs nelīdz. Globāls enerģijas trūkums, sajūta, ka neesi savā vietā, vai ka kaut kas neļauj virzīties uz priekšu.
Ja esi kādā no nosauktajām, vai līdzīgām situācijām, iespējams, sistēmiskais koučings varētu būt piemērots risinājums. Lai par to pārliecinātos, droši piesakies uz individuālu konsultāciju.
Rakstu sagatavoja: Santa Leiboviča sadarbībā ar Ivetu Apini (www.constellationsriga.lv).