Manas dzimtas resursi. Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 30.aprīlī

Šajā sistēmisko sakārtojumu darbnīcā fokusēsimies uz tiem resursiem, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes un kurus esam ieguvuši savas dzīves laikā, lai uzplauktu kopā ar pavasari un dzīvotu pilnīgāku, priecīgāku un laimīgāku dzīvi.

Dzīves kvalitāte vislielākā mērā atkarīga no tā cik labas ir attiecības ar Tev svarīgiem cilvēkiem. Dēļ tā, ka attiecības ar otru ievaino visdziļāk, mēs nereti uzbūvējam ap sevi neredzamu mūri un noslēdzam savu sirdi. Noslēdzot sirdi ciešanām, tā tiek aizvērta arī priekam un mīlestības plūsmai. Un šī pieredze tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Un tad var šķist, ka dzīvē nepārtraukti problēmu vairāk kā laimes, viegluma un prieka.

Pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcā piedāvāšu gan mazās prakses un darbu ar metaforiskām kārtīm, gan veiksim sakārtojumus. Dienas laikā plānoti līdz pieciem sakārtojumiem. Dalībniekiem nav obligāti jāliek savs sakārtojums, var piedalīties arī kā aizvietotājs/vērotājs. Iepriekšējās zināšanas vai pieredze ar sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligāta. Viss tiks izskaidrots uz vietas.

***

Darbnīcu vadu es, Santa Leiboviča- sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs, transpersonālās psihoterapijas specialists apmācībā. Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā.

Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvu Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Dalība dienas seminārā + tējas/kafijas pauzes: 70 eur +PVN

Reģistrējies šeit: https://forms.gle/1HxeP4X9sHQoaJnb6

Norises vieta: Aleksandra Čaka 91-6, Rīgā, Idarto telpās.

Norises laiks: Svētdien, 2023.gada 30.aprīlis no plkst.10.00-18.00.

Uzdevumi ko saņemam piedzimstot

Katram jaunam sākumam ir impulss, doma, ideja nolūks. Vai kādreiz esi domājusi/domājis, kas ir Tavas rašanās pirmsākumā? Par ko domāja, kā dzīvoja, par ko pārdzīvoja Tavi vecāki tajā vēstures laika posmā, kad tiki radīts/-a? Kas notika sabiedrībā, dzimtā, kas notika vecāku attiecībās? Īpaši posmā 3 mēnešus pirms Tevis ieņemšanas un mammas grūtniecības laikā? 

Pirmajā brīdī var šķist, kāda gan tam nozīme? Tomēr, šis svarīgais posms, kurš slēpjas dziļi Tavā zemapziņā, lielā mērā nosaka Tavus dziļākos pārdzīvojumus, izaicinājumus, dzīves izvēles, tieksmes, un, virzību, kur aiztek Tava dzīvības enerģija. To kā izjūti, vai kā vispār "nejūti sevi".

Ģimenes noslēpumi

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 19.martā

Pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīca, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:

- grūtības attiecībās ar esošajiem vai bijušajiem partneriem;

- grūtības attiecībās ar bērniem un vecākiem;

- grūtības saliktajās ģimenē (ģimenēs, kur aug bērni no iepriekšējām attiecībām);

- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,

- veselības jautājumi u.c.

Sistēmiskie sakārtojumi ir darbs grupā ar iespēju paskatīties no malas un nonākt pie jaunām atziņām par savu aktuālo dzīves situāciju. Darbnīcas gaitā tiks piedāvāts gan kāds praktisks vingrinājums, gan veiksim individuālos darbus- sakārtojumus.

Dienas laikā plānoti līdz pieciem sakārtojumiem. Dalībniekiem nav obligāti jāliek savs sakārtojums, var piedalīties arī kā aizvietotājs/vērotājs. Iepriekšējās zināšanas vai pieredze ar sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligāta. Viss tiks izskaidrots uz vietas.

***

Darbnīcu vada Santa Leiboviča- sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF), transpersonālās psihoterapijas specialists apmācībā. Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā.

Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Dalība dienas seminārā + tējas/kafijas pauzes: 55 eur +PVN

Reģistrējies šeit: https://forms.gle/ozPXDhcJ8gWnzgiQ9

Norises vieta: Aleksandra Čaka 91-6, Rīgā, Idarto telpās.

Norises laiks: Svētdien, 2023.gada 19.marts no plkst.10.00-18.00.

Ko māca simptoms? Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 26.februārī

Cilvēka ķermenis ir dvēseles spogulis un pauž tās vajadzības. Jau izsenis cilvēki pamanīja, ka slimībai ir tiešs sakars ar izslēgtajām, neizreaģētajām jūtām. Šodien arī ārsti ir pievērsušies psihosomatiskai, tomēr, tas kurš kādreiz ir mēģinājis noskaidrot savas saslimšanas psihoemocionālos iemeslus, piekritīs, ka tas nav viegli. Vēl sarežģītāk tas kļūst, ja saslimšanas simptomi saistīti ar ģimenes sistēmu, ar kāda cita ģimenes locekļa izslēgtajām jūtām.
Aicinu uz pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā īpašu vērību pievērsīsim dzīves situācijām, kad ķermenis ar simptomu palīdzību signalizē par kādu risināmu problēmu vai traumu.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 27.novembrī

Pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīca, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar esošajiem vai bijušajiem partneriem;
- grūtības attiecībās ar bērniem un vecākiem;
- grūtības saliktajās ģimenē (ģimenēs, kur aug bērni no iepriekšējām attiecībām);
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Sistēmiskie sakārtojumi ir darbs grupā ar iespēju paskatīties no malas un nonākt pie jaunām atziņām par savu aktuālo dzīves situāciju. Darbnīcas gaitā tiks piedāvāts gan kāds praktisks vingrinājums, gan veiksim individuālos darbus- sakārtojumus.
Dienas laikā plānoti līdz pieciem sakārtojumiem. Dalībniekiem nav obligāti jāliek savs sakārtojums, var piedalīties arī kā aizvietotājs/vērotājs. Iepriekšējās zināšanas vai pieredze ar sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligāta. Viss tiks izskaidrots uz vietas.

***
Darbnīcu vada Santa Leiboviča- sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF). Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā.
Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Dalība dienas seminārā + tējas/kafijas pauzes: 55 eur +PVN

Reģistrējies šeit: https://forms.gle/nvMu7H5stnYf4KeVA
Norises vieta:
Aleksandra Čaka 91-6, Rīgā, Idarto telpās.

Norises laiks:
Svētdien, 2021.gada 27.novembris no plkst.10.00-18.00.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 30.aprīlī

Pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīca, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 23.janvārī

23.janvārī tiekamies pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcā, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Par īstajiem mērķiem Jaunajā gadā

Kādreiz svēti ticēju, ka gadu nevar uzsākt, ja neesmu nākamajam gadam uzstādījusi konkrētus mērķus, konkrētas apņemšanās. Es neaicināšu Tevi uzstādīt ambiciozus mērķus nākamajam gadam. Tas ir forši, ja Tevi tas iedvesmo un dod motivāciju. Man, personīgi, šis periods ir pāri. Un nevis tāpēc, ka es būtu maz mērķu dzīvē sasniegusi. Varbūt tieši tāpēc, ka sasniegto ir daudz. Un ne vienmēr tie ir nesuši cerēto prieku un gandarījumu. Kā rezultātā esmu sapratusi- īstie, autentiskie mērķi ir stabili, viņi nāk no mūsu būtības un ir ierakstīti mūsu dzīves ceļā. Tiem vienkārši ir jāļaujas, jāļauj viņiem uzrunāt sevi, jāiemācās ar viņiem sarunāties. Īstie mērķi ir mierīgi, tos nevar nokavēt, to sasniegšanā nav izmisuma vai neprātīgas steigas. Tie piepilda, nevis iztukšo. Tos baudi jau ceļā, nevis gaidi baudu ceļa galā. Tādos mērķos Tavs ķermenis, prāts un dvēsele iet roku rokā.

Man nav īsto mērķu atklāšanas formulas, jo tie atnāk tiem, kas ir kontaktā ar sevi un Dzīvi (tā ir pieaugošā enerģija). Es tikai varu Tev pastāstīt, ko esmu pamanījusi, kādi mērķi iztukšo (atņem enerģiju, samazina- tātad ir zināmā kontaktā ar Nāvi (par to liecina psihosomatika, slimības)):

- Tie, kurus sasniedzam priekš citiem (piem., pabeidzam augstskolu, vai strādājam tādā darbā, lai būtu labi saviem vecākiem, lai piepildītu viņu programmas, lai piederētu kādam noteiktam sociālam slānim vai cilvēku kopai, vai piem. būvējam māju saviem bērniem, u.c.);

- Kas ir uzspiesti no ārpuses (piem., darbā jums var tikt izvirzīti mērķi, kas jāsasniedz, bet nav saprotama to jēga, izņemot to, ka īpašnieks grib nopelnīt);

- Mērķi, kuri ir ar nosacījumiem, “ja… tad... “ - ja man būs māja, tad man būs laimīga ģimene, ja man būs attiecības, es būšu laimīga, ja man būs bērns, es būšu izdevusies, ja man būs nauda…u.t.t..

Ja mērķa uzstādīšanas pamatā ir pozīcija, kad es sasniegšu, tad būs… visbiežāk to sasniedzot sekos tukšuma sajūta. Iztērētais resurss uz tā sasniegšanu būs lielāks nekā gandarījums par tā sasniegšanu.

Īstie mērķi vienkārši atnāk. Tos nevar izdomāt ar prātu, jo prāts balstās uz pagātnes pieredzi kurai iespējams nav nekāda sakara ar to, kas notiek/notiks nākotnē (vai varēji paredzēt vispasaules vīrusu un kā tas ietekmēs Tavu dzīvi?).

Īstie mērķi parasti ir kontaktā ar kaut ko lielāku, ar Tavas dzīves jēgu un uzdevumu. Tādus mērķus ir “kaifīgi” sasniegt, jo būtiskāk par sasniegšanu un galamērķi kļūst pats ceļš. Tie atbilst Tavai būtībai un Tev nav jāizliekas par kādu citu, kas Tu neesi.

To arī novēlu no sirds Tev Jaunajā gadā, atklāt un būt kontaktā ar saviem īstajiem mērķiem, kas enerģiju pieaudzē, nevis atņem!

Santa

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 19.decembrī

Aicinu uz pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Starp divām mājām

Saliktajās ģimenēs, kurās aug bērni no iepriekšējām attiecībām,  viens no lieliem izaicinājumiem ir ikdienas lietu “menedžēšana”, jeb plānošana, loģistika, gadījumos, kad bērni savu laiku pavada dalīti tēta un mammas ģimenē.  Vienalga, vai tās ir tikai brīvdienas, kas tiek pavadītas pie otra vecāka, vai laiks kas tiek pavadīts vienā un otrā mājā ir 50 : 50, katru reizi gan vecāki, gan bērni piedzīvo lielāku vai mazāku stresu, kas saistīts gan ar emocionālām, gan praktiskām lietām. 

Šajā rakstā apskatīsim to, kādas ir galvenās grūtības no vecāku un no bērnu viedokļa, un kā tās iespējams mazināt. Šeit nebūs zelta formulas, tā katram jāmeklē pašam, bet iespējams radīsiet kādu ierosmi lielākām vai mazākām pārmaiņām. 

Tālāk būs mans, kā mammas personīgais stāsts. Katru reizi, kad mans dēls atgriezās no brīvdienām ko bija pavadījis otrās mājas pie tēta, tas veikli pazuda savā istabā un nenāca ārā kādu laiku. Un es arī centos neuzbāzties, jo pieredze liecināja, ka jebkura uzmanības izrādīšana un jautājums, “kā Tev gāja”, varēja novest pie divām galējībām, totālas eksplozijas, vai īsas, nekonkrētas atbildes. Man likās tik kaitinoši, ka ikdienā es redzu bērnu tikai pašā vakarā, kad galvenais sarunu temats ir skola, izpildītie mājas darbi un treniņi, un labākais laiks – brīvdienas, kad iespējamas kopīgas nesteidzīgas brokastis, vai citas kopīgas nodarbes- pastaigas, pasākumi, manās attiecībās ar bērnu tiek “nozagtas”. Bez tam, katru reizi, kad bērns atgriežas no otra vecāka mājas, palika sačakarēts brīvdienu vakars, kurā arī nesanāk nekāda lādzīga komunikācija. Protams, ka man gribējās pārliecināties, ka bērnam brīvdienās gāja labi, bet es centos neuzdot daudz jautājumus, jo redzēju, ka bērns jutās neērti. Ļāvu viņam stāstīt tik daudz cik vēlējās. Svarīgāk par visu man likās tas, ka bērns pavada laiku kopā ar tēti. Pat ja man tiek piešķirta sliktā policista loma, bet bērna tēvam, izklaidētāja un labā policista loma. Manī bija sarežģītu jūtu buķete, nožēla par to, ka man nav izdevies nodrošināt bērnam iespēju augt pilnā ģimenē, dusmas uz bijušo vīru, par to, ka visas praktiskās rūpes un atbildība par bērna sekmēm ikdienā ir uz maniem pleciem, vainas sajūta par to, ka par maz pavadu laiku ar bērnu un vienlaicīgi atvieglojuma sajūta par to, ka varu pavadīt brīvdienas kopā ar jauno partneri vai citās sev patīkamās nodarbēs. Īsts jūtu kokteilis, kas ne vienmēr palīdzēja turēt vēsu prātu.

Šodien es zinu, ka bērnam, pārvietošanās no vienas mājas uz otru ir stresa pilna. Pats fakts, ka jādodas no vienas māju uz otru ir kā atgādinājums tam, ka ģimene ir šķirta. Katrā mājā ir savi noteikumi, kārība, ieradumi, rituāli, cits praktisku lietu izkārtojums. Bērnam ir nepieciešams laiks, lai pārslēgtos no vienas mājas dzīves uz otru. Kad bērns ierodas no otras mājas nevajag uzbāzties bērnam ar jautājumiem vai mēģināt veikt izmeklēšanu. Kad bērns jutīsies gatavs, tas pats pastāstīs tik daudz cik vēlēsies. Iedomājaties sevi, kad atgriežaties pēc ceļojuma, jums taču arī ir nepieciešams laiks apcerei, īss brīdis atpūtai un tad esat gatavi dalīties!

Tagad, kad rakstu šo rakstu, uzjautāju savam nu jau pieaugušajam dēlam, kā viņam tas bija toreiz. Un šeit viņa stāsts: “Pārslēgšanās no dzīves vienā mājā uz otru man bija ļoti nepieciešama. Pusaudža gados, kad pats braucu ar sabiedrisko transportu uz un no tēta mājām,  bija daudz vieglāk, jo bija šis starplaiks (tētis dzīvo citā pilsētā), pretstatā brīžiem, kad tētis ar auto pieveda pie mājas. Tad jutos kā strauji izrauts no vienas realitātes citā. Bez tam neērtības sajūtu un stresu papildus radīja fakts, ka jūs kā vecāki savā starpā nekomunicējāt”.

Tālāk mani secinājumi, kas balstīti personīgajā un profesionālajā pieredzē, darbā ar klientiem. Kā tad labāk atbalstīt sevi un bērnu situācijā, kad bērns dzīvo divās mājās:

Nepārtraukti mēģināt iekāpt bērna kurpēs. Nereti mēs, pieaugušie, mēģinot sakārtot savu dzīvi aizmirstam par to kā jūtas bērns visā šajā divmāju dzīvošanas sāgā. Ļaunākais ko varam nodarīt ir savas nesakārtotās attiecībās ar bijušo partneri vai konfliktus tieši vai netieši pārnest uz mūsu kā vecāku attiecībām, un vēl tajā iesaistīt bērnu. Piemēram, nevajag bērnu izmantojot kā ziņnesi, sakot “pasaki mammai”, “pasaki tētim”. Bērns nonāk pa vidu diviem pieaugušajiem un tā nav laba vieta kur būt. Pieaugušajiem pašiem jāuzņemas atbildība un jāsakārto neskaidrie jautājumi, bērnam ļaujot būt savā bērna lomā, vietā.  Tāpat nevajadzētu izteikties nelāgi par otru pusi, pat ja tas ir objektīvi. Bērns vienlīdz lielā mērā mīl abus vecākus. Tādēļ ir ļoti svarīgi ne tikai ārēji, bet arī iekšēji dot atļauju bērnam mīlēt otru vecāku. Neaprunāt bijušo partneri pat ar citiem cilvēkiem, jo bērni visu dzird un internalizē- tētis vai mamma ir daļa manis, tātad arī es esmu tāds. Tas tikai graus jūsu attiecības ar bērnu ilgtermiņā un savukārt bērnam radīs iekšējās sašķeltības sajūtu. Iespējams ka arī kāds no jums, lasītāji, ir piedzīvojis situāciju, kad jūsu vecāks ar balss intonāciju un tekstu liek saprast, ka jūsu līdzība ar otru vecāku ir nepieņemama. Tas izskan apmēram šādi, “nu, Tu tagad tā kā Tavs tētis”, vai “Tu tagad kā Tava mamma”. Tie, kas šo ir piedzīvojuši, noteikti varēs apstiprināt, ka iekšējā sajūta ir maigi sakot, neaptīkama. Jo pateikt, ka es neesmu, nozīmē atteikties no otra vecāka, pateikt, ka esmu, nozīmē pieņemt sevī šo īpašību, kas tiek pasvītrota kā nelāga. Bērnam nav smagākas izvēles kā izvēle starp diviem vecākiem, kurus tas vienlīdz mīl. Dzīvošana divās mājās arī netiešā veidā kustina šo vairāk būšanu te vienā, te otrā pusē. 

Iekāpšanu bērna kurpēs veicinās patiesa klātbūtne un sarunas par to kā tas jūtās.  Ne vienmēr bērns godīgi jums izstāstīs, un dažreiz bērnam pašam būs grūti noformulēt savas jūtas, jo arī bērni piedzīvo sajūtu kokteili, ko grūti izšķirot pa sastāvdaļām. Jūsu patiesa interese un klātbūtne ir labākais ko varat sniegt savam bērnam. Akceptēt bērna jūtas un nemēģināt tās salabot.

Atrodiet veidu kā ar bijušo partneri vienoties par svarīgākajiem noteikumiem un apmainīties ar informāciju.

Bērnam dzīvi atvieglo rutīna un skaidri noteikumi. Ja vienā mājā bērns iet gulēt deviņos, pēc vakara pasaciņas, bet otrā mājā ir ieslēgtas multenes līdz pulksten divpadsmitiem naktī, tas var radīt zināmas problēmas. Sastādiet sarakstu ar galvenajiem noteikumiem no savas puses un palūdziet otru pusi izdarīt to pašu, un, tad, vadoties no bērna labākajām interesēm, mēģiniet nonākt pie kopīgiem lēmumiem attiecībā uz noteikumiem, kas tiek ievēroti abās mājās (piem. cikos bērni iet gulēt, kad pilda mājas darbus, kā ievēro kārtību, kādi ir galvenie pienākumi, cik bieži un ko ēd/neēd u.c.). Vienlaicīgi ir jāpieņem, ka jūs nevarēsiet kontrolēt to kā šie noteikumi tiek ievēroti otrā mājā.

Bērna grafiks nereti rada daudz galvas sāpes, īpaši, ja bērnam ir dažādi pulciņi, nodarbes un tas vēl nav pietiekami pieaudzis, lai tos apmeklētu patstāvīgi. Attālinātās mācības arī ievieš savas korekcijas, jo prasa lielāku vecāka iesaisti un sarežģī pamatvajadzību nodrošināšanu (ēšana, atpūtas laiks, laiks svaigā gaisā) vecākiem kuri strādā. Zināms bonuss šajā ziņā ir paplašinātā ģimene (vectētiņi, vecmāmiņas, vecāku partneri, vecākie pusbrāļi, pusmāsas u.c.), iespējams ka varat vienoties par to iesaisti nepieciešamības gadījumā, lai tiktu galā ar visiem loģistikas izaicinājumiem.

Labas komunikācijas, pārrunu vešanas un laika plānošanas prasmes var palīdzēt risināt visus šos izaicinājumus. Izmantojiet mūsdienu tehnoloģijas, tas stipri var atvieglot dzīvi, piemēram var izveidot kopīgu Google kalendāru, kurā abi vecāki un arī bērni redz dienas kārtību, var izdarīt ierakstus. Var izveidot kopīgu čatu, kurā var būt iesaistīta arī visa paplašinātā ģimene (arī vecmāmiņas un vectētiņi, vecāku jaunie partneri). Vienojaties par to kā notiek bērnu nodošana- pieņemšana, kā par to tiek paziņots. Cik ilgu laiku iepriekš tiek saskaņots bērna grafiks. Kas notiek izmaiņu gadījumā.  Parūpējaties, lai arī bērnam ir skaidrība par to kā notiek informācijas apmaiņa starp visiem bērna aprūpē iesaistītajiem un kādi ir svarīgākie noteikumi.

Ideālajā pasaulē bērna aprūpē iesaistās abi vecāki ar savām mājsaimniecībām un bērna audzināšanas jautājumos veido komandu. Jo vairāk bērns uztvers otru māju kā komandas sastāvdaļu, kas ir kopatbildīga, jo vienkāršāka un drošāka būs bērna dzīve.

Izmaiņas ģimenes sistēmā

Dzīve ir dzīve, tajā viss plūst un mainās. Ģimenes sistēmā notiek dažādas izmaņas, iespējams kāds ģimenes loceklis tiek zaudēts un bērns saskaras ar jautājumiem par nāvi,  kāds jauns nāk klāt, - vai tas ir vecāka jaunais partneris, vai bērniņš kādā no vecāku jaunajām ģimenēm, svarīgi ir apzināties, kā tas ietekmē visu ģimenes sistēmu kopumā un kā bērns ar to tiek galā. Par bērna pārdzīvojumiem var liecināt dažādas uzvedības izpausmes, pēkšņas vai ilgstošas slimošanas, traumatisms, zagšana, uzvedības traucējumi, izmaiņas sekmēs mācībās. Jauna partnera parādīšanās nav mazāk strespilns notikums kā kāda ģimenes locekļa zaudēšana, jo mainās iepriekšējās attiecības, pierastie uzvedības modeļi. Bērns abos gadījumos var sastapties ar zaudējuma sāpēm. Bērnam un vecākam ir izveidojušies noteikti rituāli, kas ir ierasti, piemēram, pa nakti, ja bērnam ir slikts sapnītis, bērns varēja atnākt un ierāpties pie vecāka gultā, bet brīdī, kad parādās partneris, guļamistabas durvis paliek aizslēgtas.

Janas stāsts: “atceros, ka no bērnības brīvdienas pavadīju tēta mājās. Sākumā man tur bija sava istaba, grāmatas, bet tad tēta ģimenē ienāca mans pusbrālis un pēc remonta izkārtojums mājā mainījās, istaba tika atdota pusbrālim, savukārt es nonācu uz viesistabas dīvāna. Man bija sajūta, ka vairs nav vietas šajā mājā. Jutos lieka”.

Pārliecinieties, ka bērnam ir viss nepieciešamais abās mājās. Gulēšana viesistabā uz dīvāna, kas paredzēts ciemiņiem ir diezgan skaidrs vēstījums bērnam, ka Tu šeit esi tikai viesis, Tev šeit nav piederības. Lai bērns justos labi, būtu vēlams, ka tam ir sava vieta katrā mājā, savas mantas – pidžama, zobu birste, darba galds, rotaļlietas u.t.t. Pavērojiet, cik daudz un kādas mantas bērns ņem līdzi, tas daudz ko pastāstīs par to kā viņš jūtas. Pārrunājiet ar otru mājsaimniecību, kā iespējams radīt maksimālu komfortu un drošības sajūtu jūsu bērnam pārmaiņu laikā. Beznosacījumu mīlestība, rutīna, stabilitāte un paredzamība ir tas, kas var palīdzēt bērnam pārvarēt dzīves vētras.

Rūpes par sevi, savu iekšējo jūtu pasauli, emocijām, attiecībām

Šeit, savukārt, kāds cits stāsts no Gata: “Mani vecāki šķīrās kad man bija 15 gadu, nekad nedzirdēju neko sliktu vienam par otru sakām. Pavadīju laiku abās mājās. Patēvs un tēvs bija labās attiecībās, svētkos vienmēr bija abi. Man tā bija norma, līdz augstskolā es sapratu, ka citiem tā nav un ka man patiešām ir palaimējies. Es kā normu uztveru, ka pieaugušie izturas ar cieņu viens pret otru. Jūtos patiešām ieguvējs.”

Vislabākais, ko varam savam bērnam nodrošināt ir psihiski stabili, mierīgi vecāki, kas kā pieaugušie spēj vienoties par dažādām sadzīves detaļām, kā arī uzturēt normālu, pozitīvu komunikāciju un ideālā variantā bērnu audzināšanas jautājumos darboties kā vienota komanda. Par to mums protams jāparūpējas pašiem. Kas mums visbiežāk traucē- tie ir neatrisināti iekšējie un ārējie konflikti, kuriem saknes vijas pašu bērnībā un iepriekšējā attiecību pieredzē. Attiecību modeļi ko esam pārņēmuši no saviem vecākiem arī mēdz būt vairāk traucējošs kā palīdzošs faktors. Saliktā ģimene no mums pieprasa papildus piepūli vairākos aspektos- attiecību jautājumu risināšanā; darbā ar sevi, savu iekšējo jūtu pasauli, emocijām; apzinātā ģimenes attiecību modeļu veidošanā.

Diemžēl skolā mums nemāca kā veidot veiksmīgas attiecības ģimenē un tas paliek mūsu mājas darbs  dzīves skolā. Ja vēlamies savā ģimenes dzīvē būt piepildīti un laimīgi, tas ir mūsu pašu rokās. Šodien ir pieejams ļoti daudz resursu un veidu kā sevi atbalstīt- psihoterapija, pašpalīdzības grāmatas, atbalsta grupas, semināri, galu galā, apzināti veltīt laiku sev un nodarboties  ar pašanalīzi, piemēram, rakstot dienasgrāmatu. Svarīgākais ir spēja uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi un emocijām, jūtām, savu pagātnes bagāžu. Ja ir iekšējā motivācija un vēlme tiekties uz harmoniju, pretēji reaktīvai palikšanai notikumu plūsmā un iesprūšanai negatīvos pārdzīvojumos, tad viss jums izdosies.   

Saliktās ģimenes izaicinājums. Kā nepazaudēt partnerattiecības?

Partnerattiecības saliktajā ģimenē veidojas uz citiem noteikumiem, jo, atšķirībā no pāra, kurš sāk savas attiecības no nulles pozīcijas, kad ir laiks romantikai, laiks iepazīt vienam otru, “pierīvēties”, saliktā ģimenē vismaz viens no partneriem ienāk jau esošā ģimenē. Ja parasti partnerattiecības attīstās dabīgā tempā, un, kad ienāk pirmais bērns, ir laiks transformācijai un vecāku lomas apgūšanai, saliktajā ģimenē šāda transformācijas sākumposma nav. Iztrūkst laika, kas ir bijis tikai pārim divatā. Partneri nav tikai partneri, bet uzreiz jau atrodas bērnu un ģimenes jautājumu risināšanas jūklī. Un tas šīs partnerattiecības padara sarežģītas.

Šajā rakstā, caur piemēriem apskatīsim to kā saliktās ģimenes uzbūve ietekmē attiecības pārī un mēģināsim rast idejas, kā šīs partnerattiecības stiprināt.  

Sākums.

Sākums bija iedvesmojošs. Anna un Jānis satikās kādā draugu saietā un iemīlējās, viņiem abiem patika pārgājieni un 90to gadu mūzika, bija kopīgi draugi, pasākumi, piektdienu vakaros viņi devās uz Vecpilsētas krodziņiem, brīvdienās pārgājienos vai izbraucienos ar auto. Tad viņi sāka dzīvot kopā īrētā dzīvoklī. Viņai kaitināja izmētātās zeķes, viņam - nenomazgātie trauki un tukšais ledusskapis, tomēr ar laiku viņi iegādājās trauku mašīnu un reizi nedēļā brauca kopā iepirkties, istabas stūrī iedzīvojās speciāls grozs netīrajām zeķēm.  Annai un Jānim dabīgi izveidojās kopīgs dzīves ritms, savs slengs- kodētie vārdiņi, ar kuru palīdzību nodot īpašus vēstījumus, joprojām viņi klausījās 90 to gadu mūziku, tikās ar draugiem un devās pārgājienos. Līdz kādu dienu Anna atklāja ka ir stāvoklī un viņiem gaidāms ģimenes pieaugums.

Tik tālu viss kā pasakā. Šim pārim ir kopīgi ieradumi, drošas attiecības, piesaiste, viņi ar laiku ir iemācījušies uzticēties viens otram, strīdi, kas beigušies ar salabšanu un jauniem risinājumiem, radījuši zināmu uzticēšanos šīm attiecībām, vienam otram, divu gadu laikā viņi ir stiprinājuši savas attiecibu saites, stiprinājuši “Mēs” sajūtu. Bērniņš ienāk šajā attiecību sistēmā un, neskaitoties uz visām grūtībām ko piedzīvo jaunie vecāki, viņi mācas tikt kopīgi galā ar jaunajiem izaicinājumiem.

Kad piedzimst pirmdzimtā meitiņa Annija, Jānis sāk arvien vairāk strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, Anna cenšas būt laba mamma un velta visu savu laiku un uzmanību meitiņas audzināšanai. Tomēr brīvdienās viņi arvien dodas nelielos pārgājienos, nu jau kopā ar visu meitiņu. Drīz vien piesakās arī otra meitiņa, Jana. Anna ir priecīga, tomēr vienlaicīgi iekšēji sāk gruzdēt neapmierinātība, šķiet ka visas rūpes par bērniem un māju gulstas uz viņu vienu pašu, Jānis arvien mazāk iesaistās bērnu audzināšanā, arvien vairāk strādā. Anna jūt, ka ar partneri attālinās viens no otra, tomēr, ikdienas steigā nav laika meklēt kādus risinājumus.

Otrā meitiņa ienāk jau ģimenē, kurā ir izveidojušās savas tradīcijas, ieradumi, savs veids “kā mēs darām lietas”, kā pavadām brīvdienas, kā svinam svētkus, kā risinām strīdus situācijas. Vienlaicīgi, spriedze partnerattiecībās pieaug.

Meitenes jau ir paaugušās, uzsākušas bērnudārza gaitas, Anna atsākusi strādāt un mēģina to apvienot ar bērnu izvadāšanu pa pulciņiem. Labi, ka palīdz mamma. Jānis ir noguris no Annas mūžīgām sūdzībām un pretenzijām, arvien biežāk uzturas līdz vēlam vakaram darbā, brīvdienās parādās neplānoti komandējumi, līdz Anna uzzina par Jāņa paralēlajām attiecībām. Anna jūtas nodota, bailes par to, ka viņas dzīvē varētu atkārtoties vecāku scenārijs, ir kļuvušas par realitāti. Jānis viņu ir nodevis. Viņa nolemj, ka nebūs tāda pati kā viņas mamma un necietīs vīra sānsoļus, tādēļ sakravā mantas, un ar meitenēm pārceļas pie vecākiem uz privātmāju.

Jānis ir uzsācis jaunas attiecibas, viņš jūtas kā lidojumā, Samanta “nezāģē” viņu, neko neprasa, priecājas par visu, ko viņš dara, Jānis beidzot jūtas novērtēts. Viņš piekrīt Annas prasībai par šķiršanos. Viņi vienojas, ka meitenes nedēļas nogales pavadīs pie tēta, bet pa nedēļu dzīvos kopā ar mammu vecvecāku mājā.

Bērnībā pieredzētie attiecibu scenāriji ietekmē to kā uztveram situāciju, kādu tai piešķiram nokrāsu un, dažkārt, arī to kādus lēmumus pieņemam. Ja vecāki nav mācējuši risināt attiecību problēmas, izmantojuši “strausa taktiku”,  nereti  arī nākamajām paaudzēm rodas grūtības risināt sasāpējušus jautājumus, atklāti runāt par savam jūtām, vajadzībām, prasmes komunicēt par tām. Anna un Jānis izlēma iet katrs tālāk savu ceļu, vienlaicīgi, attiecību problēmas, kas bija samilzušas pēdējo gadu laikā, tā arī netika atrisinātas un izrunātas. Vienlaicīgi Annas un Jāņa rūpes par bērniem kā vecākiem, paliek aktuālas. 

Jauns sākums

Brīvdienās Jānis meitenes ņem pie sevis. Viņi kopā jautri pavada laiku, dodas braucienos, pārgājienos, pa ceļam klausās 90to gadu mūziku, dažreiz Samanta viņiem pievienojas. Tomēr Samantai neveidojas kontakts ar meitenēm. Viņu arī kaitina 90to mūzika un meiteņu un Jāņa kopīgie, muļķīgie joki. Kad vakarā visi atbraukuši mājās, iegāžas dīvānā pie TV, meitenes ir kā pielipušas Jānim, savukārt Samantai ir sajūta, ka viņai pat uz dīvāna vairs nav vietas, viņa jūtas absolūti lieka un atstumta šajā kompānijā. Kad Samanta par šo mēģina runāt ar Jāni, viņš rausta plecus un saka, ka viņa pārspīlē. Tie ir tikai bērni un viņš ar tiem grib labi pavadīt laiku. Katru nedēļas nogali Samanta gaida ar zobu sāpēm. Labi, ka pa nedēļu ir zināms miers un dažreiz brīvdienās izdodas pierunāt Jāni doties kaut kur arī bez bērniem.

Šī situācija izgaismo “savējo un svešo” efektu, ko piedzīvo partneri un bērni visās saliktajās ģimenēs. Nav svarīgi, vai bērni atbrauc tikai brīvdienās, vai dzīvo 24/7 kopā ar vienu vecāku un viņa jauno partneri,  vecāks visbiežāk būs vienā skalas galā kā “savējais”, savukārt viņa partneris visticamāk nokļūs skalas otrā galā kā “svešais”. Katru reizi, kad bērns ienāk istabā un dodas pie sava vecāka ar jautājumu, vai savu sakāmo, vecāks kļūst par “savējo”, bet viņa partneris- par “svešo”, jeb autsaideru. Un tas rada papildus spriedzi partnerattiecībās, kurām tāpat jau ir mazāk stabili pamati, jo, no vienas puses, ir ierobežotas iespējas attiecībā uz laiku divatā, no otras puses, iepriekšējā partnerattiecību pieredze nereti liek būt rezervētākam arī jaunās attiecībās. Dažkārt, runājot par partnerattiecību nozīmību var dzirdēt šādu frāzi: “partneri nāk un iet, bet bērni ir uz mūžu”. Jaunajās partnerattiecībās tiek ieturēta lielāka distance, lai pasargātu sevi no sāpēm un vilšanās, kas vienlaicīgi šīs attiecības padara jūtīgākas pret dažādiem satricinājumiem.

Kā noregulēt šo savējo/svešo efektu? Vispirmām kārtām, atzīt, ka jaunais partneris pievienojas jau esošai sistēmai, kurā attiecību musturi jau ir iesakņojušies un tradīcijas, paradumi izveidojušies, un ka šī polarizācija – savējais/svešais eksistē un ir daļa no normālas lietu kārtības. Mācīties atpazīt šo efektu un runāt par to ar partneri. Mēģināt iejusties partnera ādā, meklēt kopīgus risinājumus, vienlaicīgi pieņemot, ka šī polarizācija lielākā vai mazākā mērā būs klātesoša visu laiku. Pat tad, kad bērni izaugs lieli un ieradīsies pie jums ciemos, vai ielūgs jūs uz savām kāzām. Viss ko varam ietekmēt- intensitāte kādā šī polarizācija notiek un kā mēs noregulējam ar to saistītās sajūtas. Visbiežāk, tas partneris, kurš nonāk “svešā” lomā, jūtas atstumts, viens, savukārt tas partneris kas ir “savējo” lomā jūtas, ka viņu rauj uz pusēm starp diviem cilvēkiem ko tas mīl- partneri un bērnu. 

Atgriežoties pie mūsu piemēra ar Jāni un viņa bērniem, ir skaidrs, ka Jānis pavada laiku ar savām meitenēm kā ieradis, savukārt Samanta jūtas viena, it kā izstumta ārpusē, ko, iespējams, paspilgtina viņas pašas bērnības pārdzīvojumi, kad viņa ir jutusies nevajadzīga vai atstumta. Bez tam, kļūst neskaidra viņas loma un tas atgādina arī par Jāņa attiecībām ar Annu, kas līdz galam nav pabeigtas.

Vienlaicīgi,  meitenes, tajā brīdī, kad Samanta “čubinās” ar tēti, arī jūtas kā “svešās”, ka viņu teritorijā notiek ielaušanās, jūtas apjukušas un nezin kā reaģēt.  Iespējams, ka kāda no viņām ar savu uzvedību mēģinās pārslēgt tēta uzmanību, piemēram, apsēžoties tētim blakus. Atsevišķa raksta cienīga tēma ir par bērnu lojalitāti vecākam, kurš šobrīd nav klāt.

Nesakārtotas iepriekšējas attiecibas kļūst ne tikai par ēnu jaunajās attiecibās, bet arī par traucējošu faktoru bērnu labsajūtai, kā arī grūtāks ir visu iesaistīto personu tranzīt periods no pārmaiņām uz stabilu situāciju. Jo pabeigtākas un sakārtotākas ir iepriekšējās attiecības, jo labāk un brīvāk jaunajās attiecībās jūtas gan partneri, gan attiecīgi arī bērni.

Jāņa, Samantas un meiteņu tālākie attiecību attīstības scenāriji var būt visdažādākie. Viss atkarīgs no tā, kā abi partneri risinās šo situāciju, cik lielā mērā būs gatavi strādāt ar sevi, savām attiecībām,  savstarpējās komunikācijas prasmēm. Tomēr, pirmais solis, kas varētu uzlabot attiecības, ir nodalīt laiku ko Jānis pavada tikai ar meitenēm, no laika, ko Jānis pavada ar Samantu. Un ieplānot laiku, ko Samanta varētu pavadīt kopā ar meitenēm darot kaut ko, kas meitenēm varētu būt interesanti. Pārim ir dabiski vēlēties ātrāk noregulēt situāciju, taču katrs spiediens rada pretspiedienu. Attiecībām saliktajā ģimenē nepieciešams daudz vairāk laika, tās veidojas pakāpeniski.

Šoreiz mums viss izdosies….

Anna vecāku sapulcē iepazinās ar Mareku, kurš kā vientuļais vecāks audzina meitu Anniju, Annas jaunākās meitas, Janas, klasesbiedreni. Attiecības attīstījās strauji un Anna ar Mareku nolēma apvienoties, jo abi ilgojas pēc ģimeniskuma sajūtas, kā arī tīri praktiskā un materiālā ziņā kopā dzīvot ir izdevīgāk- visas 3 meitenes mācās vienā skolā.  Anna ar meitām pārcēlās pie Mareka un Annijas. Jau pēc neilga laika jaunie partneri atklāja, ka meitenes nespēj atrast kopīgu valodu un nereti izceļas konflikti. Annija sabotē kopīgos pasākumus, ieslēdzoties savā istabā. Nepārrunājot ar Annu, Mareks Annijai dzimšanas dienā uzdāvina ļoti dārgu telefonu un tagad Annija pārsvarā dzīvo ar “degunu telefonā”, kas pastiprina konfliktus ar Annu un Annas meitenēm, kuras, kā tas bija ierasts jau agrāk, iesaistās gan kopīgā ēst gatavošanā, gan mājas kārtošanā. Atmosfēra mājā pamazām paliek nokaitēta.

Nereti partneri apvienojot ģimenes cer uz jaunu laimīgu sākumu, zīmē savā galvā laimīgas ģimenes vīzijas, tomēr realitātē, tas, kas abiem partneriem ir laime un ieguvums – viņu attiecības un mīlestība, nenozīmē, ka arī bērni to tā uztvers. Simpātijas un draudzība starp bērniem drīzāk ir izņēmums, nekā kaut kas pašsaprotams. Viens ir draudzēties skolas solā, kas cits - katru dienu būt blakus un saskarties ar dažādu uztveri,  ieradumiem, dažādu uzvedības un sadzīves kultūru. Tradīciju, disciplīnas un noteikumu kolīzija ir neizbēgama. Bez tam, bērniem šis ir vēl viens satricinājums, jo liek atkal saskarties ar realitāti, ka viņu vecāki nav kopā. Bērniem, atšķirībā no pieaugušiem, kuri veido partnerattiecības balstoties uz savstarpējām simpātijām un pievilkšanos, šādas motivācijas nav, un tas ir jāatzīst. Savukārt, bērns, kura teritorijā notiek izmaiņas, to vispār var izjust kā iebrukumu un kārtējo zaudējumu. Rezultātā  jaunie partneri var būt patiesi izbrīnīti par bērnu skābajām sejām, un entuziasma trūkumu saistībā ar jaunās dzīves uzsākšanu. Redzot, ka bērni nejūtas labi, viens no partneriem, vai pat abi, var izjust arī vainas sajūtu, mēģinot to kompensēt ar dārgām dāvanām vai kā citādāk.

Vēl nesaskaņas pārī var veicināt šāds aspekts- vecāks, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar bērnu kā  vientuļais vecāks, ir pieradis izlemt svarīgākos jautājumus viens, vai aprunājot tos ar bērnu. Ieraduma varā viņš var tupināt tādā pašā garā, savukārt otrs partneris to var uztvert kā zīmi, ka nav svarīgs, ka ar viņa viedokli nerēķinās.  Kopīga lēmumu pieņemšana par būtiskiem jautājumiem varētu būt viens labs solis kā mazināt polarizācijas efektu un “svešos” pabīdīt skalā tuvāk punktam “savējie”.

Viennozīmīgi ir jāsaka, ka veidojot partnerattiecības saliktā ģimenē, nevar paļauties uz stihisku procesu, uz to, ka lietas pašas sakārtosies, konflikti paši atrisināsies. Jārēķinās, ka “Mēs” sajūta rodas daudz lēnāk un tās veidošana prasa laiku un apzinātu piepūli. Annai un Marekam svarīgi stiprināt pamatus- savstarpējo uzticēšanos un partnerattiecības, tādēļ nepieciešams rast laiku ko var pavadīt tikai divatā darot lietas, kas abus iepriecina. Pat, ja šķiet, ka to izdarīt ir sarežģīti, 30 minūtes nedēļā ir minimums ko veltīt tam, lai pārrunātu savstarpējo attiecību jautājumus.

Šeit daži jautājumi, par kuriem vērts domāt un kurus ieteicams apspriest ar partneri:

-        Kādēļ es Tevi izvēlējos? Ko es Tevī cienu?  Par ko jūtos pateicīgs?

-        Kas ir mans solījums Tev?

-        Kādas ir manas vajadzības šajās attiecībās? Kādas ir Tavas vajadzības?

-        Kādu nākotni mēs vēlamies būvēt kopā kā pāris? Kur mēs būsim, kad bērni būs izauguši?

-        Kas mūs kā pāri vieno, un, kas rada nesaskaņas? Ko ar to varam darīt?

-        Kā varam vienoties par tādiem būtiskiem aspektiem kā:

o   pienākumu sadale un noteikumi mūsu kopīgajā mājā;

o   lēmumu pieņemšana;

o   budžeta veidošana un sadale;

o   jaunu tradīciju ieviešana un uzturēšana;

o   laika pavadīšana kopā kā pārim un laiks ar bērniem, u.c.

Bez partnerattiecību tiešas stiprināšanas nepieciešams arī iedziļināties tajā, kas notiek ar Anniju un abām Annas meitām.  Salikta ģimene- tās ir lielas pārmaiņas bērnu dzīvē, tādēļ, pat ja bērns šķietami distancējas, tam ir nepieciešama īpaša uzmanība un gādība. Bērnu drošības sajūtu var stiprināt caur vecāku - bērnu attiecībām, pavadot nedalītu laiku ar saviem bērniem, atzīstot viņu sarežģītās jūtas, pēc iespējas nodrošinot savu klātbūtni un akceptu. Tas neizbēgami uzlabos klimatu mājās un līdz ar to mazinās  spiedienu un nesaskaņas partnerattiecībās.

Noslēgumā- Dzīve saliktajā ģimenē ir pārsteigumu pilna. Sajūta varētu būt līdzīga kā laivojot pa strauju upi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Pie tam, šis ceļojums ir uzsākts kopā ar kādu, kas Tev svarīgs un vienlaicīgi, laivā atrodas arī pasažieri, kurus iespējams, Tu nemaz neizvēlējies, un, kuru rīcību Tev grūti prognozēt. Katra saliktā ģimene ir unikāla, un, diemžēl, nav vienas laimīgu attiecību formulas, tomēr, ja zinām nedaudz vairāk par iespējamiem zemūdens akmeņiem un iepazīstam kompāniju laivā, ceļojums var kļūt baudāms un vēlāk atmiņām bagāts.

Vingrinājums LAIMES vairošanai

P.S. divas galvenās atziņa ko noķēru pati, ka mana laime ir sīkumos, un tādu mazu laimes brīžu man ir katru dienu gana daudz. Vajag tik tos likt laimes krājkasītē. Savukārt, pārsteigumu radīja atziņa, ka ciešanas vairo negatīvā informācija sociālajos tīkos, kas liek domāt par tajos pavadītā laika ierobežošanu.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 31.oktobrī

31.oktobrī aicinu uz sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
 iekšējās brīvības un labsajūtas meklējumi, ceļā uz savu iekšējo veselumu;
attiecību jautājumi- partnerattiecības (esošās, bijušās) vai nespēja tādas izveidot;
attiecības ar vecākiem, attiecības izcelsmes ģimenē;
grūtības attiecībās ar bērniem vai grūtības bērnu radīšanā;
 neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību;
 veselības jautājumi.

***
Darbnīcu vada Santa Leiboviča, praktizējoša personīgās izaugsmes trenere (PCC līmeņa koučs, ICF) un sistēmisko sakārtojumu konsultants. Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā un dažādu apmācību vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Noliedzot tēvu

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?

– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis

– Ko tu ar to domāji?

– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestrādā…

– Un kā tēvs izturas pret tevi?

– Lamā par divniekiem

– …un viss?

– Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.

– Kā tu pelni?

– Grozus pinu.

– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?

– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.

– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?

– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tādas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas.... bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Jautājumi, kurus vērts sev uzdot, domājot par attiecībām

Un lūk šie jautājumi:

• Kādas attiecības patiesi vēlos? Kādas ir trīs svarīgākās vērtības, kurām tajās jābūt?
• Kā man svarīgi tajās justies?
• Ko sagaidu no partnera? Ko varu sniegt pretī?
• Kāda ir mana attiecību pieredze? Svarīgākās mācības?
• Vai jelkad ir piedzīvotas attiecības, kuras kaut kādos aspektos atgādina attiecības, konfliktus, kas bijuši ar kādu no vecākiem (mammu/tēti)?
• Vai vispār attiecības kā tādas man ir nepieciešamas? Ja nepieciešamas, kādēļ? (Paskaidrošu šo jautājumu. No pieredzes ar klientiem- dažreiz cilvēks izmisīgi vēlas attiecības, bet no malas paskatoties uz savu dzīvi, konstatē, ka tur nemaz otram nav vietas un daudz ērtāk ir dzīvot vienam. Dažreiz ir atbrīvojoši to saprast un apzināties) 
• Ko par attiecībām dzirdēju, vai, ko neverbāli uztvēru, no savas mammas/vecmāmiņām/ tēta/vectētiņiem/ citiem radiniekiem, nozīmīgām autoritātēm? (vēlams pierakstīt konkrētas frāzes, ko dzirdēji, situācijas, ko piedzīvoji)
• Kā tas atspoguļojas manā attiecību pieredzē?

Ceļš pie sevis. Izbraukuma seminārs 18.jūlijā

Nav noslēpums, ka laimes un apmierinājuma viens no svarīgiem pamatiem ir sevis pieņemšana. Kad sevī un citos kaut ko nespējam pieņemt, tas kā adata lien ārā no maisa un bojā gan attiecības, gan dzīvi un pašsajūtu kopumā. Savas ēnas puses iepazīšana un pieņemšana ved mūs pie lielāka iekšējā veseluma un savas patības. Sevis nepieņemšana iekšēji sašķeļ un kā bumerangs atgriežas visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, kad neadekvāti vai pārspīlēti reaģējam uz kāda cilvēka- partnera, bērna, kolēģa rīcību, vai kādu konkrētu situāciju, vai kad kritizējam, aprunājam citus cilvēkus, izvirzām pretenzijas. Savu izslēgto personības daļu integrācija ir viens labs solis tuvāk sev, savai patībai. Un labs solis kā uzlabot attiecības ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. 

Šis pilnas dienas izbraukuma seminārs būs veltīts izslēgto personības daļu integrācijai ar sistēmisko sakārtojumu palīdzību. Tā būs tikšanās ar pazaudēto sevis daļu.

Dienas laikā būs gan nedaudz teorijas, gan praktiski vingrinājumi un sistēmiskie sakārtojumi. Atkarībā no laikapstākļiem, seminārs notiks vai nu brīvā dabā, vai iekštelpās.

Semināru vada: Santa Leiboviča, sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF). Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Norises laiks un vieta: 2020.gada 18.jūlijs plkst.10.30- 18.00. Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, 70 km no Rīgas, 20km no Jelgavas Lietuvas virzienā, detalizēts vietas apraksts tiks izsūtīts dalībniekiem pirms semināra..  

Dalībai seminārā iepriekšējas zināšanas par sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligātas. Dalības maksa: 55 eur + PVN, iekļautas kafijas pauzes. 

Reģistrācija šeit: https://forms.gle/FhWeiY7xYARFTmjVA

Piecas mīlestības valodas attiecībās

Robežas saliktajā ģimenē

Ja vēl pirms veidot salikto ģimeni, esi saskārusies/ies ar jautājumu par savām robežām, piemēram, Tev ir grūti cilvēkiem atteikt, pateikt “nē”, Tu mīļā miera labad mēdz piekāpties citu interešu labā, tad saliktajā ģimenē Tevi sagaida grūtības, jo savu robežu noteikšana ir viens no klupšanas akmeņiem tajās.

Kādēļ robežu noteikšana saliktajā ģimenē ir grūtāka? 🤔

Ja Tev jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, Tu noteikti jau esi saskārusies ar brīžiem, kad bērns dažādos vecuma posmos pārbauda Tavas robežas, cik tālu tas var iet un kurā brīdī Tu piekāpsies, kur ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt. Arī attiecībās ar partneriem diezgan populārs ir uzskats par to, ka partneris ir mūsu otra pusīte, ka partnerībā mēs veidojam vienu veselumu. Jāsaka, ka pārāk liela saplūšana attiecībās kā vienam veselam nozīmē arī izplūdušas robežas starp Es un Tu, Es un Mēs.
Un kad saliktajā ģimenē bez šīm attiecībām klāt nāk vēl virkne citu attiecību sistēmu (es- otrs mana bērna vecāks, es- pamāte, es- partnera bērnu otrs vecāks, visu pušu vecvecāki, radinieki u.t.t.) skaidrs, ka iestājas zināms apmulsums, kas ir Mans, kas Tavs, kas Mūsu? Un šķiet ka tik daudz robežu jānovelk un jāsaprot, kas man ir ok un kas nav.

Kas liecina par to, ka jūsu robežas ir pārkāptas?

Principā, pirmais signāls ir neapmierinātība un kašķīgums. Ja pastāvīgi jūties uzvilkta, viegli aizkaitināma, ir vērts uzdot sev jautājumu, par ko tieši es uzvelkos?

Padalīšos ar tīri personīgu stāstu. Kad pie mums ar vīru un manu vecāko dēlu, bez piecām minūtēm pusaudzi, pārvācās abi vīra dēli, pusaudži, no pirmās laulības, trīsistabu dzīvoklī kļuva ļoti šauri. Dzīve ar 3 puikām, pusaudžiem, kļuva par īstu elli vannas istabas un tualetes lietošanas jautājumā. Cīņa par nolaistu poda vāku un sausu poda brilli bija mans ikdienas ārprāts. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka šis mani patiešām uzvelk visvairāk, tādēļ ierosināju sadalīt divas tualetes (labi ka bija tāda iespēja), meiteņu un puišu tualetē. Tādā veidā es atkaroju daļu savas teritorijas un novilku skaidru robežu. Un es tīri fiziski sajutu atvieglojumu, ka, hei, reku te ir mana robeža, te jūs nevarat nākt.

Kādēļ man tas tik ļoti palicis atmiņā? Jo faktiski tas bija brīdis, kad pirmo reizi tā īsteni sapratu, kādu efektu dod apzināta robežu novilkšana un cik viegli pēc tam kļūst. Mana atziņa no šī bija viena- salikta ģimenē labas attiecības iespējamas tad, kad visupirms esi skaidrībā par to, kas tev ir pieņemams un kas nē, un kad par to vari skaidri un saprotami komunicēt ar citiem.

Tātad, kas ir svarīgi, lai Tu justos labi savā saliktajā ģimenē?

Skaidrība par savām vajadzībā un vēlmēm. Kas Tev ir pieļaujams un kas Tev kategoriski nav pieļaujams. Runāt par to. Citi nav domu lasīšanas eksperti. Īpaši jau partneris. Neturēt sevī savu neapmierinātību, tikt skaidrībā, kas ir tas, kas tevi uzvelk un necerēt, ka nesaskaņas pašas no sevis izzudīs.

Protams, ka grūtības robežu noteikšanā nāk līdzi no bērnības pieredzes un attiecībām izcelsmes ģimenē, tādēļ aicinu uzlūkot šo savu robežu izpēti kā lielisku veidu kā izaugt un iemācīties kaut ko jaunu par sevi un savām robežām. Kā mācībstundu par to kā viņas ieraudzīt, atpazīt un aizstāvēt. Un, protams, ka ar cieņu pret citiem. Jo cieņa pret citiem sākas no cieņas pret sevi.

#salikāsģimenes #attiecības #ģimene #laimīgikopā #augamkopā #vecākiunbērni #nepilnaģimene #santaleibovica

Atskurbinošā realitāte saliktajā ģimenē