Piecas mīlestības valodas attiecībās

Attiecības bieži vien izjūk, un mīlestība kaut kur izplēn, jo attiecību gaitā tā arī neiemācāmies runāt sava partnera mīlestības valodā. Tā uzskata populārās grāmatas “Piecas mīlestības valodas” autors Gerijs Čepmans.
Ja izveidotu analoģiju, iedomājies, ka viens no partneriem runā franciski, otrs ķīniski un turpina to darīt visā kopdzīves laikā. Cik ilgi varēs pastāvēt šādas attiecības?

Laika gaitā, ja tā arī neiemācāmies saprasties- partneri neiemācās viens otra mīlestības valodu, veidojas tukšums, jeb mīlestības deficīts. Savukārt vajadzība pēc mīlestības un pieķeršanas ir katra cilvēka pamatvajadzība, ko mēģinām apmierināt jau no pašas bērnības.

Burtiski katrā no mums ir mīlestības trauks, kurš vēlas būt piepildīts un ļoti bieži ceram, ka tuvas attiecības, laulība būs tas, kas to piepildīs. Tomēr, nereti ar laiku piedzīvojam vilšanos un saprotam, ka mūsu mīlestības trauks ir iztukšojies. Rodas neapmierinātība ar partneri, intereses/mīlestības zudums.

Grāmatā autors arī ļoti uzsver atšķirību starp īstu mīlestību un iemīlēšanos, kas, kā pierādījuši zinātnieki, cilvēku pārņem attiecību sākumā kā zināms neprāts (kurš to ir piedzīvojis, zina, ka kļūstam “apsēsti” ar partneri un gatavi darīt jebko tā labā). Bet jūtu ķīmija aptuveni divu gadu laikā zūd. Un tad mēs ieraugam reālo, nevis idealizēto partneri un, vai nu sākam īstas attiecības, un attīstām mīlestību, vai dodamies jauna partnera meklējumos.

Čepmans piedāvā konceptu, kurš izskaidro piecas dažādas mīlestības valodas, kurās “runā” partneri:

1. Apbrīnošana, apliecinājuma vārdi. Cilvēkam, kuram piemīt šī mīlestības valoda, ļoti svarīgi saņemt apliecinājuma vārdus, kad viņi tiek apbrīnoti, slavēti, svarīgi no citiem saņemt atzinību par paveiktajiem darbiem, labvēlību par kādām darbībām. Viņam adresēti skaisti vārdi nozīmē ļoti daudz, saņemot uzslavas tie gatavi kalnus gāzt.

2. Kvalitatīvi pavadīts laiks. Cilvēkiem, kuriem piemīt šī mīlestības valoda, ir ļoti svarīga kopīga kvalitatīva laika pavadīšana. Un tas nenozīmē kopā pasēdēt pie TV, bet gan drīzāk apsēsties vienam otram pretī un veltīt 100% uzmanību savam partnerim. Ja šī vajadzība netiek apmierināta, cilvēki ar šo valodu sūdzas, ka nav nozīmīgi partnerim, jo partnerim viss cits (darbs, draugi, auto, u.t.t.) esot svarīgāks. Šiem cilvēkiem ļoti svarīgs kopīgās darbībās piedzīvotais, tādēļ no viņiem bieži var dzirdēt aicinājumu kaut ko darīt kopā.

3. Mīlestības darbi. Šajā valodā komunicē cilvēki, kuriem ļoti patīk rūpēties par citiem. Savu mīlestību viņi apliecina ar dažādiem darbiņiem, ko dara otra labā, piemēram, uztaisa vakariņas, nomazgā auto, nopļauj zāli, u.c. Savu mīlestību apliecina caur darbiem un sagaida, ka arī partneris tā darīs.

4. Fizisks pieskāriens. Droši vien esi ievērojis, ka cilvēkiem, kuriem ļoti patīk apkampties un ir tādi, kuriem tieši pretēji – nepatīk pieskārieni. Tad, lūk, šiem pirmajiem apskāvieni un pieskārieni – tas ir viņu veids, kā parādīt un sajust mīlestību. Šādi cilvēki noteikti centīsies paņemt tevi aiz rokas, piespiesties, nejauši pieskarties, palūgs tev "uztaisīt" masāžu.

5. Dāvanu pasniegšana. Dāvanas, bez izņēmuma, patīk visiem, taču ir cilvēki, kuriem dāvanu saņemšana ir ļoti svarīga attiecību sastāvdaļa. Bez tam, dāvanas izmēriem nav nekādas nozīmes. Pat paši mazākie uzmanības apliecinājumi dāvanas formātā, un tiem jābūt saņemtiem regulāri, šiem cilvēkiem radīs pārliecību, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti.

Runājot otra mīlestības valodā, mēs uzlādējam tā baterijas- cilvēks jūtas mīlēts un pieņemts, līdz ar to arī daudz laimīgāks. Un laimīgs un mīlēts cilvēks dabīgi grib izdarīt kaut ko jauku un mīļu arī savam partnerim, tādējādi labais vairojas.

#partnerattiecības #saliktāsģimenes

Robežas saliktajā ģimenē

Ja vēl pirms veidot salikto ģimeni, esi saskārusies/ies ar jautājumu par savām robežām, piemēram, Tev ir grūti cilvēkiem atteikt, pateikt “nē”, Tu mīļā miera labad mēdz piekāpties citu interešu labā, tad saliktajā ģimenē Tevi sagaida grūtības, jo savu robežu noteikšana ir viens no klupšanas akmeņiem tajās.

Kādēļ robežu noteikšana saliktajā ģimenē ir grūtāka? 🤔

Ja Tev jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, Tu noteikti jau esi saskārusies ar brīžiem, kad bērns dažādos vecuma posmos pārbauda Tavas robežas, cik tālu tas var iet un kurā brīdī Tu piekāpsies, kur ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt. Arī attiecībās ar partneriem diezgan populārs ir uzskats par to, ka partneris ir mūsu otra pusīte, ka partnerībā mēs veidojam vienu veselumu. Jāsaka, ka pārāk liela saplūšana attiecībās kā vienam veselam nozīmē arī izplūdušas robežas starp Es un Tu, Es un Mēs.
Un kad saliktajā ģimenē bez šīm attiecībām klāt nāk vēl virkne citu attiecību sistēmu (es- otrs mana bērna vecāks, es- pamāte, es- partnera bērnu otrs vecāks, visu pušu vecvecāki, radinieki u.t.t.) skaidrs, ka iestājas zināms apmulsums, kas ir Mans, kas Tavs, kas Mūsu? Un šķiet ka tik daudz robežu jānovelk un jāsaprot, kas man ir ok un kas nav.

Kas liecina par to, ka jūsu robežas ir pārkāptas?

Principā, pirmais signāls ir neapmierinātība un kašķīgums. Ja pastāvīgi jūties uzvilkta, viegli aizkaitināma, ir vērts uzdot sev jautājumu, par ko tieši es uzvelkos?

Padalīšos ar tīri personīgu stāstu. Kad pie mums ar vīru un manu vecāko dēlu, bez piecām minūtēm pusaudzi, pārvācās abi vīra dēli, pusaudži, no pirmās laulības, trīsistabu dzīvoklī kļuva ļoti šauri. Dzīve ar 3 puikām, pusaudžiem, kļuva par īstu elli vannas istabas un tualetes lietošanas jautājumā. Cīņa par nolaistu poda vāku un sausu poda brilli bija mans ikdienas ārprāts. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka šis mani patiešām uzvelk visvairāk, tādēļ ierosināju sadalīt divas tualetes (labi ka bija tāda iespēja), meiteņu un puišu tualetē. Tādā veidā es atkaroju daļu savas teritorijas un novilku skaidru robežu. Un es tīri fiziski sajutu atvieglojumu, ka, hei, reku te ir mana robeža, te jūs nevarat nākt.

Kādēļ man tas tik ļoti palicis atmiņā? Jo faktiski tas bija brīdis, kad pirmo reizi tā īsteni sapratu, kādu efektu dod apzināta robežu novilkšana un cik viegli pēc tam kļūst. Mana atziņa no šī bija viena- salikta ģimenē labas attiecības iespējamas tad, kad visupirms esi skaidrībā par to, kas tev ir pieņemams un kas nē, un kad par to vari skaidri un saprotami komunicēt ar citiem.

Tātad, kas ir svarīgi, lai Tu justos labi savā saliktajā ģimenē?

Skaidrība par savām vajadzībā un vēlmēm. Kas Tev ir pieļaujams un kas Tev kategoriski nav pieļaujams. Runāt par to. Citi nav domu lasīšanas eksperti. Īpaši jau partneris. Neturēt sevī savu neapmierinātību, tikt skaidrībā, kas ir tas, kas tevi uzvelk un necerēt, ka nesaskaņas pašas no sevis izzudīs.

Protams, ka grūtības robežu noteikšanā nāk līdzi no bērnības pieredzes un attiecībām izcelsmes ģimenē, tādēļ aicinu uzlūkot šo savu robežu izpēti kā lielisku veidu kā izaugt un iemācīties kaut ko jaunu par sevi un savām robežām. Kā mācībstundu par to kā viņas ieraudzīt, atpazīt un aizstāvēt. Un, protams, ka ar cieņu pret citiem. Jo cieņa pret citiem sākas no cieņas pret sevi.

#salikāsģimenes #attiecības #ģimene #laimīgikopā #augamkopā #vecākiunbērni #nepilnaģimene #santaleibovica

Atskurbinošā realitāte saliktajā ģimenē

Saliktā ģimene- ģimene, kura aug vismaz viens bērns no vecāku iepriekšējām attiecībām.
Tēma par dzīvi saliktajā ģimenē kļūst arvien aktuālāka- pētot statistiku varam nonākt pie secinājuma, ka gandrīz katra ceturtā ģimene Latvijā piedzīvo to, ka tajā aug vismaz viens bērns no vecāku iepriekšējām attiecībām. Pirmo reizi veidojot salikto ģimeni, partneriem ļoti bieži ir mazs priekšstats par to kā šis ģimenes modelis atšķirsies un ar kādām grūtībām nāksies saskarties. Sākotnēji šķiet ka viss būs gana līdzīgi kā tradicionālā ģimenē, kura sākas ar partnerību starp diviem pieaugušajiem. Ar laiku kļūst skaidrs, ka saliktajā ģimenē nāk klāt vesela kaudze ar citām risināmām problēmām, kuras prasa uzmanību un spēju partneriem palikt uzticīgiem savam solījumam būt kopā.

Atskurbinošā realitāte ir šāda:
👉 šajās attiecībās neizbēgami ir iesaistīts bērna otrs vecāks no iepriekšējām attiecībām, ar visu savu izcelsmes ģimenes sistēmu un tiesībām iesaistīties audzināšanā. Un protams situācija atšķiras atkarībā no tā, kā beigušās šīs attiecības un cik lielā mērā bērna vecāki kā vecāki uztur kontaktu un spēj vienoties par tā dzīvi un attīstību ietekmējošiem jautājumiem. Aina būtiski atšķirsies, ja bērna otrs vecāks ir miris, vai ja vecāki joprojām tiesājas.

👉 nereti veidojas sarežģītas attiecības, vai vispār neveidojas attiecības ar pamāti/patēvu. Bērns jauno ģimenes locekli var uztvert kā konkurentu, vai visādi izrādīt lojalitāti klāt neesošajam vecākam.

👉 ģimenes locekļi ir apjukuši par savu vietu un lomu šajā sistēmā (piem., kurš man ir pirmajā vietā- partneris, vai bērns no iepriekšējām attiecībām ar kuru esam piedzīvojuši daudz grūtību kopā? Vai partneris ir tiesīgs un cik lielā mēra tiesīgs aizrādīt manam bērnam, kādām metodēm audzināt? Kā risināt tēmu- “tavi bērni, mani bērni, mūsu bērni”?).

👉 rodas daudz jaunu jautājumu sev: vai es nosodu, vai idealizēju sava partnera “bijušo”, varbūt neapzināti sacenšos, mēģinot būt labāks/a kādā konkrētā jomā? Vai tradīcijas, kuras bija pieņemtas manā iepriekšējā ģimenē es varu turpināt arī šajā, ko saka par to mans partneris, kā reaģē citi ģimenes locekļi? Cik man pieņemams tas, kas bijis partnera iepriekšējā ģimenē? Kam es totāli nepiekrītu? Kur ir manas robežas? Kādēļ nemīlu partnera bērnu/bērnus kā savējo? Vai jājūt vaina par to? u.t.t.

Labā ziņa, ja mums ir zināšanas par to kā “strādā” saliktas ģimenes, ja investējam savu laiku un uzmanību attiecību veidošanai, saliktās ģimenes stiprināšanai, piepildīta un laimīga ģimenes dzīve ir iespējama! Bez tam tas rada iespēju pozitīvai ietekmei ilgtermiņā uz nākamajām paaudzēm. ASV veiktie pētījumi liecina ka bērni, kas auguši funkcionālās un veselīgās attiecībās saliktajās ģimenēs vēlāk savā dzīvē izdara daudz veselīgākas izvēles attiecībā uz partnera izvēli un tiem nav tik liela tendence piedzīvot šķiršanos, kā bērniem, kuri auguši disfunkcionālās vai šķirtās ģimenēs. Tas skaidrojams ar to, ka šo bērnu dzīves pieredzē veidojas cits attiecību modelis.

22.februārī uzsākam jaunu semināru ciklu “Saliktās ģimenes: kā veidot attiecības?". Šis semināru cikls ir vieta, kur risināt visus sasāpējušos jautājumus saistībā ar dzīvi saliktā ģimenē. Šī būs slēgta, konfidenciāla vide, kur dalībnieki var augt un mainīt savas dzīves. Vairāk informācija un pieteikšanās personīgi.

#saliktāsģimenes #sistēmiskaiskoučings #sistēmiskiesakārtojumi #santaleiboviča

Kad visa ir par daudz

Vai Tev arī ir pazīstama tā sajūta, kad apmeklē kārtējā ģeniālā ideja par vēl kādu interesantu projektu vai lietu, ko dzīvē būtu vērts darīt, apgūt, pilnveidot, un tad, pārliekot galvā visas citas ne mazāk svarīgās lietas un darbus, kas jāpaveic, saproti, ka visa tā jau ir pa daudz!  Pēdējā laikā nereti sev uzdodu jautājumu, kā viegli un ar smaidu sejā laicīgi noraut stopkrānu un neattapties ar sajūtu, ka atkal esmu apmaldījusies trijās priedēs un nesaprotu, kas ir manas prioritātes?

Tālāk padalīšos ar savām dažām atziņām, kas mani piemeklējušas šīs sajūtas un domas šķetinot kādā nu jau palielākā laika sprīdī:

Mācēt pateikt nē un palaist

Zinu, zinu, šķiet mēs visi esam dzirdējuši par to, ka, ja visa kā ir par daudz, jāmācās teikt “Nē”. Un vienlaicīgi, tas ko es atklāju, ka patiesībā visgrūtāk ir iemācīties pateikt “Nē” ne jau jaunām lietām un piedāvājumiem, bet gan ierastajām. Nejēdzīgiem ieradumiem (kuri vispirms ir jāatpazīst), mantām, kas krāj putekļus, cilvēkiem, ar kuriem nav vairs par ko runāt, attiecībām, kas sevi izsmēlušas, pārliecībām, kas tur neredzamās važās, pagātnes pieredzei, kas izrādās nav vienīgā taisnība, un daudz kam citam. Patiesībā, ja tā nopietni šim ķerties klāt, sanāk krietni liels sarakstiņš visa kā, kam ir vērts pateikt “Nē”, nocelt no saviem pleciem un plauktiem un kā nevajadzīgu nastu atstāt pagātnē, tur kur tai vieta. Ar pateicību.  Jā, un to visu darīt ar sapratni, ka tas prasa laiku- pa īstam pabeigt un atstāt.  

Nereti īstais jautājums vispār nav par to kā salikt prioritātes

Mans mēģinājums salikt prioritātes visam ko daru, visām savām lomām beidzās ar fiasko, jo, kā gan mātes lomu var iemainīt pret projektu A, no kura nevar atteikties, jo tas dod piepildījumu un projektu B, kas ienes iztikas līdzekļus, un projektu C, kas vienkārši iekšēji iededz, u.t.t.  Vārdu sakot, mans lielākais atklājums bija tāds, ka aiz tā, ka nespējam salikt prioritātes var slēpties kaut kas pavisam cits. Un nevis citas prioritātes, bet nu pavisam un pilnīgi cits.

Ņemšanās ap prioritāšu sakārtošanu ļauj nepaskatīties uz kaut ko citu, ko visa šī maldīšanās trijās priedēs aizēno. Tā lieliski noslēpj kādas neapmierinātas vajadzības pilnīgi no “citas filmas”. Un var izrādīties, ka pamatjautājums, kas slēpjas aiz trijām priedēm, kurās apmaldījies ir, piemēram, vispār jautājums par Tavu identitāti, kad tā ir krīzē un vairs nesaproti, kur esi un kur ej, jo atrodies dzīves transformācijas procesā, vai ilgstošs disbalans starp dot un ņemt- kad māki tikai dot un dot un neesi iemācījies ņemt, kā arī rūpēties par sevi un savām robežām. Varbūt jautājums vispār ir par attiecībām ģimenē uz kurām pienācis laiks paskatīties.. un tās ir tikai dažas “īstās” tēmas, kas uzreiz man nāk prātā.  

Tādēļ, ja atnāk pie manis klients ar jautājumu par prioritāšu sakārtošanu un sajūtu, ka dzīvē visa kā ir pa daudz, es saprotoši pasmaidu, jo to pazīstu un zinu, ka visbiežāk tas nav jautājums par prioritātēm, bet kaut ko klientam daudz būtiskāku.

#sistēmiskiesakārtojumi #sistēmiskaiskoučings #brīvībabūt #santaleibovica  

 

Mums attiecībās viss kārtībā! Tiešām?

Nav nekā biedējošāka, kā bailes ieraudzīt patiesību, kuru klusībā nojaut. Kuru sajūti, bet grūti tajā sev atzīties. Pat ja attiecības ir nestabilas un baltiem diegiem šūtas, šķiet, ja neaiztikt sāpīgās tēmas, pievērt acis, varbūt paveiksies un "praņesjot", kā krieviski saka.
Strausa politika diemžēl atspēlējās ilgtermiņā, jo agrāk vai vēlāk, ja pārī ir neizrunāti jautājumi, nav vienošanos par būtiskām lietām (nauda, pelnīšana, pienākumu sadale, bērnu audzināšana, laulību reģistrācija, gaidas un vēlmes, u.c.), radīsies nesaskaņas un nāksies sākt kaut ko no visa tā risināt. Bet, diemžēl statistika rāda, ka risināt mēs nemākam, katra otrā laulība tiek šķirta un nedomāju, ka statistika varētu būtiski atšķirties nereģistrētiem pāriem.

Neliels stāstiņš par pelēko vistiņu

Atsūtīja man nelielu stāstiņu krievu valodā, ko izlēmu jums iztulkot, jo šķiet kāds trekns domu grauds tajā ir!

Maza, pelēka vistiņa sēdēja uz lievenīša pie savas vistu kūts durvīm un ļoti skumji nopūtās:
“Ak es nabadzīte, gaiļi mani nesaprot, citas vistas man dara pāri. Vistu kūtī ir tumši, neomulīgi, tukši, skumīgi un vientuļi”.
Tā nu viņa sēdēja un cieta. Un kādā brīdī garām lidoja milzīgs balts putns. Putns izdzirdēja pelēkās vistiņas vārdus, nolaidās tai blakus un teica:
⠀
- Nepārdzīvo, vistiņ. Ja vēlies es Tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga!?
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tas nav iespējams... ja Tu nezināji, vistas nelido!
- Nu un kas? — baltais putns atbildēja. — Es tev iemācīšu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Man ir pārāk mazi spārni.
- Nepārdzīvo, — sacīja baltais putns. — Gribi, es tevi uzsēdināšu uz muguras, un mēs lidosim kopā?
- Nē, — pelēkā vistiņa nopūtās. — Es aizlidošu uz turieni, uz to zemi, un man taču nebūs kur dzīvot!
- Neuztraucies, - baltais putns noteica un pasmaidīja. Es Tev palīdzēšu atrast jauku mājvietu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
- Neuztraucies, - atbildēja baltais putns. - Es Tev palīdzēšu! Atradīšu Tev gailīti!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ja nu šis gailītis izrādīsies ļauns vai riebīgs?
- Nepārdzīvo, - baltais putns nopūtās. - Es tevi iemācīšu dzīvot tā, lai Tavā dzīvē ienāktu tikai brīnišķīgi gaiļi!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tādi gaiļi neeksistē!
- Zini ko.... ej ka Tu d....st! Teica baltais putns, izpleta milzīgos spārnus un aizlidoja...
⠀
Bet mazā, pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās, ka pasaule, kurā viņa dzīvo nav taisnīga. Un arī par to cik briesmīgi pret viņu spēj izturēties apkārtējie.

Kā pārstāt attiecībās dot pārāk daudz?

Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka attiecībās ieguldi vairāk kā saņem? Un tam sekojošā netaisnības sajūta? Īpaši skarbi šī sajūta var pārņemt brīdī, kad attiecības ir beigušās. Un es nerunāju tikai par attiecībām, kuras ir starp vīrieti uz sievieti, es runāju par dažādām attiecībām, kur notiek apmaiņa, tai skaitā draudzība, darba attiecības, attiecības starp kolēģiem, attiecības ģimenē u.c.

Šajā rakstā atradīsi dažas idejas, par to, kādēļ dažreiz mēs nejūtamies balansā starp to ko dodam un saņemam, un ko ar to darīt.

Jebkurās attiecībās pastāv šīs divas komponentes: DOŠANA un ŅEMŠANA.
Un labā ziņa ir tāda, ka katram no mums ir "iebūvēts" došanas un ņemšanas balansa noteicējs. Kā to sajust? Ļoti vienkārši! Kā piemēru izmantošu darba attiecības- kad Tavā kontā ienāk nauda par padarīto darbu, Tev ir noteikta sajūta, cik daudz vai maz tas ir. Cik labi novērtēts vai nenovērtēts ir Tavs darbs.

Atceroties pēdējo reizi, kad saņēmi atlīdzību par darbu, cik liela tā bija? Par kādu darbu? Kā Tu vērtē, atlīdzība bija tieši tik liela un adekvāta, kā Tavs ieguldītais darbs, vai mazāka? Vai varbūt lielāka? Un ja šī summa būtu bijusi reizināta ar 2, vai ar 10? Vai tieši otrādāk, dalīta ar 2 vai 10, kāda tad Tev būtu sajūta?

Mēs lieliski zinām, kad par ieguldīto saņemam par daudz vai par maz. Un līdzīgi ir arī ar citām attiecībām, vienīgais tajās ir grūtāk atrast naudai ekvivalentu mērvienību ar kuru būtu viegli salīdzināt ieguldīto un saņemto. Tomēr, mūsu iekšējās sajūtas mūs nemāna, tās precīzi nosaka, cik daudz vai maz mēs dodam un saņemam.

Attiecības pastāv vienīgi tik ilgi, kamēr ir iespējama apmaiņa

Novērojumi liecina, ka attiecības, kurās viens visu laiku dod, bet otrs pārsvarā patērē, agrāk vai vēlāk beidzas. Pie kam, varētu domāt, ka dēļ tam ka devējam apnika (gadās arī tā), bet visbiežāk ir tā, ka no šīm attiecībām aiziet tieši saņēmējs. Kādēļ tā? Tādēļ, ka saņēmējam apzināti vai neapzināti iekšēji aug agresija pret devēju, jo viņš nespēj nonākt balansā, nespēj atdot. Un atdot liek vainas sajūta, kas kļūst tik neizturama, ka sākam dusmoties. Nevarot to izturēt, vieglāk no attiecībām ir aiziet. Un tad, tas, no kura ir aizgājis partneris ar pilnām tiesībām un sašutumu var teikt: " Bet es taču viņam/-ai to un šito.... bet viņš/viņa man .....".

Dažreiz šī "nepateicība" rodas arī attiecībās bērni-vecāki, kad vecāki dara priekš bērna pārāk daudz, kas raksturīgi mūsdienu uz bērniem centrētajā sabiedrībā. Bet, balanss attiecībās vecāki- bērni ir atsevišķa tēma, kurai pieskaršos citreiz. Secinājums ir viens- turpinās tikai tās attiecības, kur apmaiņa ir iespējama un pieaug. Savukārt, ja atdots ir precīzi tik cik ir saņemts, attiecības beidzas. Tu taču piekritīsi, ka, tajā brīdī, kad notiek līdzvērtīgas apmaiņas process, piemēram, kad par labu, kvalitatīvu preci samaksā adekvātu cenu (kas arī ir šis apmaiņas process), Tu ar mierīgu sirdi šķiries no pārdevēja un Tev nerodas sajūta, ka būtu viņam ko parādā, vai viņš Tev.

Kā saprast, ka dod par daudz?

Šeit daži signāli, kurus saņemot ir vērts aizdomāties par balansu. Kas varētu būt tie signāli, kas liecina, ka Tev ir tieksme dot par daudz?
- ieklausies, ko cilvēki Tev saka. Ļoti bieži ieklausoties Tu sadzirdēsi, ka, bez pārspīlētas pieklājības tie saka, ka tas viņiem ir par daudz, ka jūtas Tev parādā.
- ja Tev ir bijušas situācijas, kad Tu cilvēkam no sirds palīdzi un vēli visu to labāko, atrisini viņa problēmas, bet pretī saņēmusi ko nepatīkamu, piemēram, cilvēks pēcāk ir novērsies no Tevis, vai pārtraucis attiecības ar Tevi;
- izjūti vainas sajūtu kāda cilvēka priekšā un mēģini "atpirkties", piemēram, kad bērniem neveltīto laiku mēģini kompensēt ar dārgām lietām, izklaidēm/restorāniem vai dzimšanas dienas ballītēm;
- Tev ir grūtības ņemt, tādēļ mēģini izvairīties no situācijām, kurās varētu palikt kādam kaut ko parādā.

Kādēļ dodam par daudz?

Ja Tu kādās Tev svarīgās attiecībās dod par daudz, būs vērtīgi sev uzdot jautājumu, ko Tu vēlies dodot iegūt? Piesaistīt cilvēku? Iegūt uzmanību? Varbūt Tevi moka kāda vainas sajūta? Kas ir tas patiesais iemesls, kas Tev liek tik izmisīgi dot, dot un dot vēl vairāk? Kāda cerība aiz tā stāv? Kāda neapmierināta vajadzība? Varbūt tā ir cerība, ka tiksi novērtēta, atzīta, vai vienkārši samīļota vai mīlēta. Varbūt tās ir bailes palikt kādam kaut ko parādā? Bet varbūt tas ir kaut kas pavisam cits? Šī atklāsme, no vienas puses, var kļūt ļoti dziedinoša, bet no otras, arī atskurbinoša, jo tad ir iespējams paskatīties uz attiecībām nedaudz no malas un uzdot sev jautājumu, ko tu tajās dari? Un ko dara un sagaida otrs cilvēks? Kādās lomās jūs šajās attiecībās esat? Vai, piemēram, netīšām neesi kļuvusi savam vīrietim par mammu, vai savai priekšniecei par meitu?

Kā pārstāt dot par daudz un nonākt balansā?

Kad spēsi atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ Tev tik svarīgi ir tik daudz dot, būs vieglāk atrast veidus kā nonākt balansā un iespējams, ka milzīgā vēlme iedot vairāk kā otram cilvēkam nepieciešams, vairs nebūs aktuāla. Būs daudz vieglāk nonākt balansā starp dot un ņemt, brīvi un ar pateicību ņemt no otra un dot tikai tik cik tas var paņemt, plus mazumiņu vairāk, ja vēlies attiecības turpināt.

#brivībabūt #attiecības #sistēmiskiesakārtojumi #santaleibovica

Kad grūti veidot jaunas attiecības

Ja kādu laiku jau nodarbini sevi ar jautājumu, kādēļ neizdodas izveidot jaunas attiecības, lūk divi jautājumi par kuriem aicinu padomāt:  

-          Vai Tev blakus ir “brīva vieta”?

Vai Tavā dzīvē ir vieta attiecībām, partnerim? Bieži, kad pie manis vēršas klients ar pieprasījumu par nespēju izveidot jaunas attiecības, šis ir pirmais jautājums ko pētām. Un nereti izrādās, ka emocionālā līmenī šādas brīvas vietas blakus nemaz nav. Tā ir aizņemta! Un to var būt aizņēmis gan bijušais partneris, ar kuru līdz galam nav pabeigtas attiecības, gan tēva figūra, kā ideālā vīrieša figūra, vai dažkārt partnera funkciju vientuļajam vecākam jau pilda paša bērns. Līdz ar to potenciālie partneri to izjūt kā sievietes/vīrieša nepieejamību partnerattiecībām, tā, it kā šim cilvēkam blakus nevienam īsti nebūtu vietas. Dažkārt pat tīri fiziskā līmenī šī cilvēka dienas kārtība, mājas iekārtojums u.c. paradumi nepieļauj tā otra ienākšanu.

Atceros vienu klienti, interjera dizaineri, kura bija brīnišķīgi iekārtojusi savu nelielo studijas tipa dzīvokli un atceros arī viņas  pārsteigumu, kad viņa aptvēra, ka viss šajā dzīvoklī ir aprēķināts uz vienu cilvēku, gan mēbeļu izvietojums, atpūtas vieta, gan vannas istabas iekārtojums u.c., nebija pat īsi kur nolikt otru čību pāri! Savukārt, kāda cita kliente nonāca pie secinājuma, ka viņai attiecības neveidojas, jo faktiski partnera un aizstāvja lomu bija neapzināti uzņēmies viņas dēls, kuru viņa audzināja viena pati. Un emocionālā partnerība šajā gadījumā izpaudās kā dēla atbalsts un rūpes par mammu, kā arī liela iesaiste lēmumu pieņemšanā un lielāka atbildības uzņemšanās, kā tas bērnam pienāktos. Līdz šim viņa bija lepojusies, ka dēls ir viņas stiprais balsts. Un tagad aptvēra, ka faktiski dēls ir nonācis ne savā vietā un ir netieši apgrūtināts, jo savā ziņā kalpo mammai Kas savukārt nozīmē, ka dēls līdz galam nedzīvo savu dzīvi.  Visticamāk, ja kliente būtu izvēlējusies ar to neko nedarīt, arī dēlam vēlāk būtu grūtības veidot attiecības. Līdzīgi, ja Tu esi kādam no saviem vecākiem emocionāli partnera vietā, tad iespējams šis varētu būt tas traucējošais faktors.

 Vēl samērā bieži sastopams iemesls ir nepabeigtas iepriekšējās attiecības. Attiecības var uzskatīt par noslēgtām, kad viss ir ticis izrunāts un notikusi divu, iekšējā attieksmē pieaugušu partneru atvadīšanās. Kad viss nelāgais, kas bijis šajās attiecībās ir piedots (nav dusmu un aizvainojuma), viss labais novērtēts un atzīts, viss nepabeigtais var tikt atstāts nepabeigts. Tomēr realitātē, visbiežāk kādas lietas paliek neizrunātas, sāpes noslēptas, vai ilgas nepiepildītas. Un tad ir vērtīgi uz to apskatīties, apzināties un, ja reālajā dzīvē atvadīšanās nav iespējama, piedzīvot atvadīšanos iekšēji, kāda rituāla veidā. Protams, tas var notikt vienīgi tad, kad cilvēks jūtas tam gatavs, jo dažkārt mēs nemaz nevēlamies līdz galam atlaist savu bijušo partneri, kaut ārēji uzvedamies citādāk. Īpaši grūti atlaist bijušo partneri, ja tas zaudēts negaidīti, piemēram, gājis bojā negadījumā vai pametis.

Secinājums ir viens- ne velti saka, ka daba tukšumu nemīl. Ja Tavam potenciālajam partnerim ir vieta Tavā dzīvē, tas agrāk vai vēlāk ieradīsies. 

Otrs jautājums uz ko vērtīgi ir atbildēt:

-          Kādēļ tieši tagad vēlies attiecības?

Kad domā par jaunām attiecībām, svarīgi saprast, kas ir Tavs galvenais motīvs? Un kādēļ tieši tagad tas ir aktualizējies? Dažkārt attiecības mēs sasaistām ar kādu savu iekšējo vajadzību apmierināšanu. Piemēram, vajadzību pēc drošības, mīlestības, novērtējuma. Un tad uz jautājumu, kādēļ tev svarīgi veidot attiecības, var atbildēt, ka, tad kad man būs attiecības es jutīšos drošībā, vai jutīšos mīlēts, vajadzīgs, u.t.t.. Un skaidrs, ka tas nav pietiekams iemesls, lai veidotu veselīgas partnerattiecības. Vēl trakāk, būšana attiecībās nedod nekādas garantijas, ka kaut ko no šī arī saņemsi, jo tāds nav partnerattiecību mērķis un uzdevums. Pretējā gadījumā tās veidosies kā atkarīgas attiecības, kad sagaidi no partnera savu vēlmju, vajadzību piepildījumu, gaidīsi, ka partneris padarīs Tevi laimīgu, pierādīs, ka esi vajadzīga, ka esi vērīga u.t.t. un tas rada vietu pretenzijām, pārpratumiem un sāpēm. Nobriedusi personība nevis gaida kaut ko no attiecībām, bet ir gatava attiecībās dalīties ar sevi. Būt kopradē.  

Dažkārt, atbildot uz šo jautājumu, var nonākt pie paradoksāla secinājuma, ka patiesībā šobrīd nemaz nevēlies attiecības. Kāda kliente tā arī atzina, ka jūtas daudz brīvāk, kad sev atļāva atzīt, ka patiesībā nemaz nevēlas partnerattiecības un jūtas daudz komfortablāk, kad nav ne ar vienu jārēķinās, kad visu savu laiku var veltīt sev un savām interesēm, un, ka šobrīd jūt vēlmi ceļot un baudīt dzīvi daudz lielākā mērā, kā būt attiecībās. Lai gan klientes sākotnējais pieprasījums bija tieši par to kā atrast otru pusīti un kā veidot attiecības.

Papildus, ceļā uz partnerattiecībām vērtīgi arī izpētīt savus dzimtas attiecību scenārijus un  Tavas personības daļas, kuras ir "par" un kuras "pret" attiecībām, bet par to jau kādu citu reizi. 

Kad sieviete attiecībās uzvedas kā mamma...

Reti kura sieviete attiecībās ar vīrieti apzināti uzņemas mammas lomu, vai jūtas ar to apmierināta. Visbiežāk šī loma ir nogurdinoša un sajūtu līmenī tiek izjusta tā, it kā viss būtu uz viņas pleciem. Dažreiz sarunā viņa pat var teikt, ka viņai ir vairāki bērni, un vienu no tiem ir saņēmusi no vīramātes.

Kādēļ tā notiek?
Sieviete uzņemas mammas lomu attiecībās zināmā mērā balstoties uz saviem bērnībā piedzīvotajiem paterniem, redzētajiem rīcības modeļiem. Iespējams, viņa ir pieradusi uzņemties par visu atbildību, iespējams viņai ir bijis agri jāpieaug vai jākļūst par vecāku saviem vecākiem. Un tad viņa neapzināti izvēlas savienot savu dzīvi ar partneri, kurš ir gatavs viņai šo atbildību atdot. Un pat ja vīrietis sākotnēji attiecībās ir bijis gatavs uzņemties atbildību, tad ar laiku viņš atslābst, jo “mamma” tāpat visu izdarīs, vai pieņems nepieciešamos lēmumus. Kas savukārt ar laiku izraisa dusmas un aizvainojumu sievietē, un tādējādi viņa no mammas lomas iekrīt mazas, aizvainotas meitenītes lomā, liekot vīrietim justies vainīgam.

Attiecību scenāriji

Ļoti daudz par attiecībām starp vīrieti un sievieti mēs uzzinām no saviem vecākiem Un nevis caur to, ko viņi par to stāsta vai māca, bet gan pieredzot vecāku attiecības, kā viņi ar tām tiek galā, kā attiecas viens pret otru, kas ir atļauts un, kas aizliegts, kāda tajās ir loma vīrietim un kāda sievietei. Diemžēl, ne vienmēr tas attiecību modelis, kādā mēs esam uzauguši ir tas, kuram mēs vēlāk dzīvē vēlamies sekot. Dažkārt pat esam visai nodarbināti, lai tikai nepieļautu kaut ko līdzīgu kā ir bijis mūsu ģimenē. Tomēr pilnībā izbēgt no bērnībā piedzīvotajiem scenārijiem mums neizdodas un to mēs saprotam, kad pieļaujam līdzīgas kļūdas, vai nonākam līdzīgas dilemmas priekšā, kad, piemēram, saprotam, ka līdzīgi kā mamma dzīvojam ar vīru alkoholiķi, vai līdzīgi kā Tēvs gribam pamest ģimeni, vai piemēram, nespējam izjust cieņu pret savu partneri līdzīgi kā tas ir bijies iepriekšējās paaudzes sievietēm, u.t.t. Savukārt tie, kuriem ir palaimējies piedzimt ģimenē, kuras scenāriju labprāt vēlētos atkārtot, dažkārt rodas grūtības atrast partneri ar kuru ko tādu vispār iespējams īstenot. Nosacīti, prasības pret attiecībām ir tik augstas, ka tās kļūst par nepiepildāmu sapni.

Dzīves pilnība ir pieņemšanā

Mīļais draugs,
Kamēr Tu mēģināsi sevi pārliecināt, ka ar disciplīnu un pozitīvismu Tu vari mainīt savu dzīvi, Tava dzīve patiesībā lēnā garā ieies dziļā dimbā. Tu vari runāt par pozitīvam pārmaiņām savā dzīvē caur iedvesmu un ticību, mānīt sevi, ka pats visu nosaki un ietekmē, ka vajag tikai nedaudz vairāk saņemties. Realitāte ir skarba- patiesās pārmaiņas ir iespējamas tikai sastopoties ar savām iekšējām sāpēm. Un es saprotu.... labprātīgi to nevēlas neviens. Bet tieši tādēļ Tavā dzīvē pienāk un pienāks brīži, kad esi/būsi spiests visu pārvērtēt. 
Ja izslēdz, ignorē sāpes, nevar notikt attīstība. Vienalga kā Tu disciplinēsi sevi, iedvesmosi, teiksi sev- saņemies. Ja vēlies apzināti strādāt ar kādu tēmu, dzīves sfēru, sāc ar sāpēm. Neignorē tās. Apzini, pieņem, izdzīvo un atlaid. Dzīve nav par mūžīgo pozitīvismu un labsajūtu, vieglumu, veiksmi un baudu. Dzīvei ir ok gan prieks, gan sāpes. Tā neizslēdz ne vienu ne otru.

#sistēmiskiesakārtojumi #brīvībabūt #santaleibovica #sistēmiskaiskoučings

Laimīgu attiecību noslēpums

Ir tāds teiciens- nevar atrast laimi attiecībās vai laulībā, ja neesi to atnesis līdzi. 
Diemžēl šo saproti tikai ar laiku. Pateicoties neviennozīmīgai un dažādai dzīves pieredzei, kad mainījušies partneri un prasības attiecībās arī. Tikai ar laiku nāk apjausma, ka attiecības pašas par sevi neko nedod. Tās tikai pastiprina to, kas ir tevī. 

• Ja Tev trūkst mīlestības pret sevi, tad saskarsies ar partnera nemīlestību;
  
• Ja tev pietrūkst drošības un uzmanības, tad partneris demonstrēs vienaldzību un radīs situācijas, kurās jutīsies nedroši;
  
• Vēlies stabilitāti- partneris parādīs ko nozīmē īsta nestabilitāte.
  

Sistēmiskais koučings

Sistēmiskā koučinga pieeja ļauj uz cilvēku skatīties plašāk kā uz vienu indivīdu, kuram ir savi mērķi, vēlmes un izaicinājumi. Sistēmiskais darbs iekļauj arī tās sistēmas, kurās tas eksistē. Ko tas nozīmē?

Katrs no mums ir ne tikai atsevišķa persona, bet arī neatraujami saistīts ar KAUT KO LIELĀKU – visdažādākajām sistēmām, kuru daļas mēs esam. Šī ir mūsu saistība ar, piemēram, valsti kā sistēmu, nāciju, dzimtu, ģimeni, profesiju, dažādām organizācijām (darba, interešu, izglītības kontekstā). Šo saistību mēs varam izjust kā patīkamu vai nepatīkamu, mēs varam gūt no tās labumus, vai – tieši pretēji – ciest zaudējumus. Šī saistība mūs ietekmē arī tad, ja mēs par to pat nenojaušam, ignorējam, ienīstam – vai mēs to vēlamies, vai nē, sistēmā notiekošais tiešā vai netiešā veidā, ietekmē mūsu labklājību.

Sistēmas labklājība ir pirmajā vietā

Kad mēs saskaramies ar kādu problēmu savā dzīvē, mūsu dabiska vēlme ir tikt no tās vaļā. Tieši ar šādu uzstādījumu klienti bieži vēršas pie koučiem un citiem palīdzošo profesiju pārstāvjiem. Dziļa izpratne par dzīvas sistēmas darbības principiem, kas ir sistēmiskā koučinga pamatā, ļauj uz šo situāciju klienta interesēs apskatīties no citas puses. Domājot sistēmiski, klients var atrisināt savu situāciju un atjaunot labklājību, tikai esot saskaņā ar lielāku kopumu. Vēl vairāk, ja klienta personiskās intereses un tas, ko viņš uzskata par izaicinājumu vai problēmu, nav saskaņā ar lielākas sistēmas interesēm jeb augstākstāvošu kārtību, klienta intereses un mērķi vienkārši nenotiek neatkarīgi no pieliktās piepūles vai ieguldītās naudas un laika.

Kad bērni nedara to, ko mēs vēlamies

Liela daļa klientu vēlas, lai mainītos cilvēki viņiem apkārt – dzīvesbiedri, bērni, tiešais vadītājs, organizācijas īpašnieku vērtības, valdība, laika apstākļi utt. Piemēram, bērna uzvedības un sekmju jautājumi, par kuriem tik bieži pārdzīvo vecāki, nav bērnu prāta, uzvedības, paradumu jautājumi. Tie pat nav bērnu mīlēšanas un audzināšanas jautājumi. Ar problemātisku uzvedību vai sekmēm bērni neapzināti kalpo savai ģimenes sistēmai, ar lielu mīlestību. Ar savu uzvedību viņi neapzināti izgaismo slēptos konfliktus starp abiem vecākiem, nesaskaņas starp iepriekšējam paaudzēm, kā arī zaudējumus, uz kuriem neviens no pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ģimenē nevēlas skatīties. Jo tas sāp. Jo tas nav ērti. Jo tad vairs nekas nepaliek pa vecam. Ko mēs iegūstam – sistēmas labklājība ir pirmajā vietā Pat ja bērni un vecāki izjūt šīs dinamikas kā ierobežojumus un problēmas, tās pastāv tik ilgi, kamēr vecāki vairs nevar ar tām nerēķināties.

Veiksmīgs bizness?

Sistēmiskā koučinga pieredze liecina, ka problēma bieži var slēpties pavisam citā līmenī, jeb dziļumā, nekā varētu šķist sākotnēji. Piemēram, gadījumā, kad klients nevar savu biznesu padarīt par peļņu nesošu un veiksmīgu, kaut gan tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Bieži risinājums šai situācijai var atrasties pavisam citā – ģimenes sistēmas – līmenī. It kā neapzināti, klients pats sev iekšēji saka: ja es būšu veiksmīgs uzņēmējs, tad es nodošu savus senčus, kuri visu mūžu ir apmierinājušies ar mazumiņu, piedzīvojuši lielas grūtības, iemācījusies izdzīvot jebkādos apstākļos. Kļūstot par veiksmīgu un bagātu uzņēmēju, klients iekšēji uzskata, ka zaudēs lojalitāti savai primārajai sistēmai – ģimenei, dzimtai. Un visi labie nodomi izput, ar lielu vilšanos, bieži ar pašvērtības zaudēšanu, klienti neapzināti nolemj sevi neveiksmei pat nenojaušot par to.

Kad ieteicams meklēt sistēmiskā kouča atbalstu

1. Problēma, jeb jautājums pastāv jau ilgāku laiku. Piemēram, uzņēmumā ilgstoši neizdodas izveidot jaunu veiksmīgu produktu; ilgstoši novērojama kadru mainība kādā organizācijas struktūrvienībā; grūtības uzsākt jaunu biznesu/darbu/attiecības; grūtības aiziet no vecā darba/biznesa/attiecībām.

2. Kad nav skaidrs, kas rada problēmu- starp kolēģiem rodas nepamatoti konflikti; vērojams enerģijas trūkums; cieņas trūkums starp organizācijas struktūrvienībām, izvairīšanās no atbildības lielākajā daļā organizācijas struktūrvienību, neizprotamas neveiksmes.

3. Problēmu ir mēģināts atrisināts ar parastām metodēm, bet tas nav izdevies. Piemēram, nesaprotam, kādēļ komanda nesastrādājas, kaut komandai ir bijis saliedēšanas pasākums, apmācības par laika menedžmentu, sadarbību u.c.; ilgstoši neizdodas ieviest kādas pārmaiņas, pāriet uz jaunu tirgu, klientu segmentu, produktu, pie kam izmēģināti visi menedžmentā pieejamie risinājumi. Personīgā kontekstā tā varētu būt sajūta, ka ceļā uz mērķi viss jau ir tūkstošreiz pārdomāts, pāranalizēts, izmēģināts, nekas jau vairs nelīdz. Globāls enerģijas trūkums, sajūta, ka neesi savā vietā, vai ka kaut kas neļauj virzīties uz priekšu.

Ja esi kādā no nosauktajām, vai līdzīgām situācijām, iespējams, sistēmiskais koučings varētu būt piemērots risinājums. Lai par to pārliecinātos, droši piesakies uz individuālu konsultāciju.  

Rakstu sagatavoja: Santa Leiboviča sadarbībā ar Ivetu Apini (www.constellationsriga.lv).

Naudas daudzums maciņā atspoguļo Tavas pārliecības

Katrs no mums vairāk vai mazāk ikdienā aizdomājas par naudu, jo šodien bez šī cilvēces izgudrojuma dzīve nav iedomājama. Un īpaši daudz par to domājam tad, kad tās šķiet ir nepietiekami, vai nonākam kādā negaidītā vai nepatīkamā situācijā saistībā ar naudu. Ja Tev šobrīd ir aktuāls jautājums par naudas daudzumu makā, tad tālāk rakstā es piedāvāju konkrētas darbības, kas Tev ļaus paskatīties uz savām attiecībām ar naudu nedaudz savādāk un, iespējams, tās mainīs.

Tavs naudas daudzums makā atkarīgs no Tavām pārliecībām

Pirmais solis ceļā uz bagātību ir darbs ar savām pārliecībām saistībā ar bagātību un naudu. Tas ko dzīvē noteikti jau esi manījusi, ka cilvēki, kuriem naudas ir pietiekami, dzīvo ar citādākām pārliecībām kā tie kuriem tās mūždien trūkst. Un kā vienu tā otru ir grūti pārliecināt par pretējo. No kurienes tad šīs pārliecības rodas? Katrs no mums ir izaudzis dzirdot savus vecākus kaut ko sakām par naudu. Piemēram:

Liela nauda ir netīra nauda; Naudas nav; Nauda ir tik cik ir; Ne jau naudā ir laime, bet tās daudzumā; Viss atduras pret naudu; Viegla nauda ātri zūd;  Visi bagātie ir zagļi; Lai labi pelnītu, smagi jāstrādā; u.t.t.

Un mēs kā mazi bērni bieži vien šīs pārliecības paņemam kā savas un, ja vēlāk dzīvē neizvelkam “saulītē” un nesākam tās apšaubīt, tad tā arī ar viņām neapzināti dzīvojam.

Bet labā ziņa ir tāda, ka Tev ir iespējas to mainīt!

Lūdzu, atlicini laiku, paņem rakstāmo un baltu lapu, sadali vertikāli lapu divās daļās un kreisajā pusē pieraksti tās frāzes, kuras bērnībā dzirdēji no saviem vecākiem par naudu. Un paanalizē kā tās ietekmējušas Tavu dzīvi? Kurās situācijās esi vadījies pēc šīm pārliecībām? Ja šīs pārliecības Tevi ietekmē savādāk kā Tu vēlētos, tad labajā pusē pieraksti pārformulējumu un jauno pārliecību, kura nomainīs veco, piemēram:

“Visi bagātie ir zagļi”- uz “Es pazīstu daudz labu, bagātu cilvēku”;

“Visu naudu nenopelnīsi”- uz- “Esmu vienmēr gatavs saņemt dāvanas”;

“Naudā nav laime”- uz “Ar naudu viegli būt laimīgam”;

“Liela nauda bojā cilvēkus”- uz- “Liela nauda palīdz darīt lielas lietas un attīstīt cilvēkus”, u.t.t.

Vēl noteikti Tavā dzīvē ir bijušas kādas situācijas, kuras ir radījušas arī noteiktas pārliecības, vai pastiprinājušas esošās. Arī tās ir vērts pierakstīt un izanalizēt.  Piemēram, naudas reformas paaudzei, kura dzimusi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas no PSRS, vairākas reizes parādīja, ka nauda pēkšņi var kļūt nevērtīga, tādēļ nav vērts to krāt, ir jātērē uz pilnu klapi, kas to zina, kas rītā būs. Ja bankas dod, vajag ņemt, kamēr dod. Tas arī lielā mērā radīja finanšu krīzi pēc treknajiem gadiem, kad tērējām vairāk kā saņēmām un bijām ļoti optimistiski par saviem ienākumiem nākotnē. Un, kad atnāca finanšu krīze, izrādījās, ka vecmāmiņas, kuras tērēja sapratīgi un atlikušo naudu krāja zeķē, nemaz nebija tik muļķīgas. Tad mēs sākām viņas dēvēt par tālredzīgām.

Iespējams, ka kāds šīs rūgtās pieredzes vadīts sev ir izveidojis jaunus finanšu ieradumus, un veido ieguldījumus un uzkrājumus, savukārt kāds cits nav neko mācījies un joprojām iekrīt ātro kredītu valgos, kā circenis karstos pelnos, nostiprinot savu pārliecību par zagļiem visapkārt, pēcāk nospļaujas un brauc strādāt uz ārzemēm pelnīt “piķi”.

Atlicini laiku un padomā par situācijām Tavā dzīvē, kad piedzīvoji negaidītus zaudējumus, vai kas bija spilgti saistītas ar naudu.

- Kādus lēmumus saistībā ar naudu tad esmu pieņēmis?

- Kā tās man palīdz vai traucē?

- Kādas pārliecības un lēmumi man nepieciešami turpmāk ? 

Vēl par ko ir vērts aizdomāties- kādu ziņu par naudu esam nodevuši saviem bērniem? Un kādu vēlamies nodot? Šo ir svarīgi apzināties, jo, arī mēs kā vecāki veidojam attieksmi un pārliecības par naudu nākamajām paaudzēm. Pēc maniem novērojumiem jaunieši šodien īpaši “neieciklējas” uz jautājumu par to: “kā nopelnīt naudu?”. Viņi daudz lielākā mērā dzīvo šodienai un nav gatavi smagi strādāt par naudu, ko joprojām gatavas darīt iepriekšējās paaudzes. Tai paša laikā, viņi daudz vairāk paļaujas uz vecākiem, kā arī sagaida, ka darba devējs, kā tāds gādīgs vecāks, viņiem nodrošinās visu nepieciešamo. Šis savukārt rada grūtības darba devējiem, kuri ir spiesti pārskatīt savu piedāvājumu darbiniekiem.

Jebkurā gadījumā, apsveicu, Tu esi izdarījusi lielu soli- vispirms apzinājies pārliecības, kuras Tevī mīt un apšaubījis tās. Tagad ir jāsper otrs svarīgākais solis- jāsāk izmantot jaunās/vēlamās pārliecības dzīvē! Kā to izdarīt? Pats svarīgākais ir pamanīt, kad nostrādā vecais mehānisms, pieķert to “aiz astes” un pie sevis atkārtot jauno pārliecību.

Sekosim līdzi savām pārliecībām un naudas makā būs vairāk!

Par atkarībām, jeb par mums, atkarīgajiem

Nesen draugu lokā apspriedām atkarību tēmu. Un tas ko es pamanīju, ka atkarīgie cilvēki- piemēram, alkoholiķi, īpaši, ja tie ir kādi radinieki, vai tuvinieki, tiek spēcīgi nosodīti. Un šis nosodījums pārsvarā lielākā mērā skar tuviniekus, kuri vairs nevalda pār savu dzīvi, atkarība pilnībā tos pārņēmusi savā varā. Tātad, tas ko dzirdēju, ka atkarību NEVAR ATTAISNOT, jo tā ir cilvēka IZVĒLE. Viņi aiz sava rakstura vājuma ir nonākuši tur kur viņi ir. OK. Domāju, ka daļa taisnības tajā ir un cilvēks tiešām IR atbildīgs par to, ko viņš dara ar savu dzīvi un kā izvēlas mazināt savas sāpes. Tajā pašā laikā, pirms nosodīt, man gribējās nedaudz līdzcietības un aicināt draugus padomāt par šo:

• kas ir tas tukšums ko šis cilvēks mēģina aizpildīt? 
• Kas ir tik nepanesams viņa dzīvē, ka jāmūk citā realitātē?
• Kas iespējams ir bijuši tie notikumi viņa, vai viņa ģimenes/dzimtas vēsturē, kam nav tikts pāri?
• Par ko raud šī cilvēka dvēsele?

Nosodīt ir viegli!

Tajā pašā laikā, šos pašus jautājumus varam uzdot sev- ekrān-atkarīgajiem (kas “sēžam” telefonos pat pie ģimenes pusdienu galda), ēdien-atkarīgajiem (kas regulāri apēd stresu), iepirkšanās atkarīgajiem (kas uzlabo labsajūtu staigājot pa lielveikaliem un tērējot naudu), sociālo tīklu atkarīgajiem, attiecību atkarīgajiem, seksa atkarīgajiem u.c. atkarību nomāktajiem. Lai cik tas nebūtu skumji, liela daļa no mums – mēs arī esam atkarīgie! Slēpti atkarīgie. Ne tik redzami atkarīgie. Jautājums, cik lielā mērā mēs to apzinamies?

Dāmas, kas darba dienu vakaros iemalko pa glāzei vīna (neizdzerot visu pudeli, ja nu tikai dažreiz), vīri, kas paņem tikai vienu aliņu vai cigareti pēc saspringtas darba dienas, un sapņo par piektdienas ballīti, kad varēs “atlaist”. Instagrama zvaigznes, kas visādi demonstrē, izrāda savu ķermeni... visi mēs, kas kvalitatīvas atpūtas vietā sapņojam par atlaišanos gultā un atslēgšanos sociālajos tīklos vai TV ekrānos. Jā, starp citu, atkarības var būt arī tīri sociāli pieņemamas- atkarība no pašattīstības kursiem, no panākumiem, no garīguma, no jogas, no sporta, no grāmatu pirkšanas....

Patiesība ir tāda, ka lielākā daļa no mums ir atkarīgi no kaut kā. Un tādēļ ir muļķīgi nosodīt citus, kuri ir vairāk atkarīgi kādā punktā kā mēs. Atkarība iesūc, un labi, ja izdodas ieraudzīt to bīstamo robežu, kad vēl viena vīna glāze ir pārvērtusies alkoholismā, vēl viens tālruņa glāsts- atkarībā no telefona un sociālajiem tīkliem, vēl viens retrīts, jauka aizmukšana no realitātes, kas ļauj neskatīties uz reālām attiecībām un reālo situāciju dzīvē, u.t.t.

Nenosodi cilvēkus sev blakus. Neizslēdz no savas ģimenes sistēmas.Tas nav risinājums. Izslēdzot kādu no savas ģimenes sistēmas un pasakot, ka viņš ir slikts, tiek pārkāpts sistēmas piederības likums, kas saka- katram ģimenē it tiesības piederēt. Un Tu nezini, varbūt Tavs brālis, vai Tava māsa, nes sevī kādas iepriekšējā paaudzē neizsāpētas sāpes, vai izslēgtas jūtas. Nosodot un izslēdzot šo cilvēku, problēma netiek atrisināta, kāds cits agrāk vai vēlāk būs spiests to risināt. Un iespējams tas būsi Tu pats.

Ja pamani, ka pašam/pašai ir tieksme ielipt kādās atkarībās, vari uzdod sev šos jautājumus:

• Ko man tas ļauj neredzēt?
• No kā es tādējādi izvairos?
• Ko es tad varu nedarīt?
• Kas notiks, ja sākšu skatīties uz to no kā tik ļoti izvairos?
• No kādām pārmaiņām es baidos? Ko man vajadzēs mainīt?