Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 30.aprīlī

Pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīca, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 23.janvārī

23.janvārī tiekamies pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcā, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Par īstajiem mērķiem Jaunajā gadā

Kādreiz svēti ticēju, ka gadu nevar uzsākt, ja neesmu nākamajam gadam uzstādījusi konkrētus mērķus, konkrētas apņemšanās. Es neaicināšu Tevi uzstādīt ambiciozus mērķus nākamajam gadam. Tas ir forši, ja Tevi tas iedvesmo un dod motivāciju. Man, personīgi, šis periods ir pāri. Un nevis tāpēc, ka es būtu maz mērķu dzīvē sasniegusi. Varbūt tieši tāpēc, ka sasniegto ir daudz. Un ne vienmēr tie ir nesuši cerēto prieku un gandarījumu. Kā rezultātā esmu sapratusi- īstie, autentiskie mērķi ir stabili, viņi nāk no mūsu būtības un ir ierakstīti mūsu dzīves ceļā. Tiem vienkārši ir jāļaujas, jāļauj viņiem uzrunāt sevi, jāiemācās ar viņiem sarunāties. Īstie mērķi ir mierīgi, tos nevar nokavēt, to sasniegšanā nav izmisuma vai neprātīgas steigas. Tie piepilda, nevis iztukšo. Tos baudi jau ceļā, nevis gaidi baudu ceļa galā. Tādos mērķos Tavs ķermenis, prāts un dvēsele iet roku rokā.

Man nav īsto mērķu atklāšanas formulas, jo tie atnāk tiem, kas ir kontaktā ar sevi un Dzīvi (tā ir pieaugošā enerģija). Es tikai varu Tev pastāstīt, ko esmu pamanījusi, kādi mērķi iztukšo (atņem enerģiju, samazina- tātad ir zināmā kontaktā ar Nāvi (par to liecina psihosomatika, slimības)):

- Tie, kurus sasniedzam priekš citiem (piem., pabeidzam augstskolu, vai strādājam tādā darbā, lai būtu labi saviem vecākiem, lai piepildītu viņu programmas, lai piederētu kādam noteiktam sociālam slānim vai cilvēku kopai, vai piem. būvējam māju saviem bērniem, u.c.);

- Kas ir uzspiesti no ārpuses (piem., darbā jums var tikt izvirzīti mērķi, kas jāsasniedz, bet nav saprotama to jēga, izņemot to, ka īpašnieks grib nopelnīt);

- Mērķi, kuri ir ar nosacījumiem, “ja… tad... “ - ja man būs māja, tad man būs laimīga ģimene, ja man būs attiecības, es būšu laimīga, ja man būs bērns, es būšu izdevusies, ja man būs nauda…u.t.t..

Ja mērķa uzstādīšanas pamatā ir pozīcija, kad es sasniegšu, tad būs… visbiežāk to sasniedzot sekos tukšuma sajūta. Iztērētais resurss uz tā sasniegšanu būs lielāks nekā gandarījums par tā sasniegšanu.

Īstie mērķi vienkārši atnāk. Tos nevar izdomāt ar prātu, jo prāts balstās uz pagātnes pieredzi kurai iespējams nav nekāda sakara ar to, kas notiek/notiks nākotnē (vai varēji paredzēt vispasaules vīrusu un kā tas ietekmēs Tavu dzīvi?).

Īstie mērķi parasti ir kontaktā ar kaut ko lielāku, ar Tavas dzīves jēgu un uzdevumu. Tādus mērķus ir “kaifīgi” sasniegt, jo būtiskāk par sasniegšanu un galamērķi kļūst pats ceļš. Tie atbilst Tavai būtībai un Tev nav jāizliekas par kādu citu, kas Tu neesi.

To arī novēlu no sirds Tev Jaunajā gadā, atklāt un būt kontaktā ar saviem īstajiem mērķiem, kas enerģiju pieaudzē, nevis atņem!

Santa

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 19.decembrī

Aicinu uz pilnas dienas sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
- grūtības attiecībās ar bērniem, esošajiem vai bijušajiem partneriem, vecākiem;
- problēmas profesionālajā sfērā - pārmaiņas, konflikti, nespēja definēt vai sasniegt mērķus;
- neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību,
- veselības jautājumi u.c.

Starp divām mājām

Saliktajās ģimenēs, kurās aug bērni no iepriekšējām attiecībām,  viens no lieliem izaicinājumiem ir ikdienas lietu “menedžēšana”, jeb plānošana, loģistika, gadījumos, kad bērni savu laiku pavada dalīti tēta un mammas ģimenē.  Vienalga, vai tās ir tikai brīvdienas, kas tiek pavadītas pie otra vecāka, vai laiks kas tiek pavadīts vienā un otrā mājā ir 50 : 50, katru reizi gan vecāki, gan bērni piedzīvo lielāku vai mazāku stresu, kas saistīts gan ar emocionālām, gan praktiskām lietām. 

Šajā rakstā apskatīsim to, kādas ir galvenās grūtības no vecāku un no bērnu viedokļa, un kā tās iespējams mazināt. Šeit nebūs zelta formulas, tā katram jāmeklē pašam, bet iespējams radīsiet kādu ierosmi lielākām vai mazākām pārmaiņām. 

Tālāk būs mans, kā mammas personīgais stāsts. Katru reizi, kad mans dēls atgriezās no brīvdienām ko bija pavadījis otrās mājas pie tēta, tas veikli pazuda savā istabā un nenāca ārā kādu laiku. Un es arī centos neuzbāzties, jo pieredze liecināja, ka jebkura uzmanības izrādīšana un jautājums, “kā Tev gāja”, varēja novest pie divām galējībām, totālas eksplozijas, vai īsas, nekonkrētas atbildes. Man likās tik kaitinoši, ka ikdienā es redzu bērnu tikai pašā vakarā, kad galvenais sarunu temats ir skola, izpildītie mājas darbi un treniņi, un labākais laiks – brīvdienas, kad iespējamas kopīgas nesteidzīgas brokastis, vai citas kopīgas nodarbes- pastaigas, pasākumi, manās attiecībās ar bērnu tiek “nozagtas”. Bez tam, katru reizi, kad bērns atgriežas no otra vecāka mājas, palika sačakarēts brīvdienu vakars, kurā arī nesanāk nekāda lādzīga komunikācija. Protams, ka man gribējās pārliecināties, ka bērnam brīvdienās gāja labi, bet es centos neuzdot daudz jautājumus, jo redzēju, ka bērns jutās neērti. Ļāvu viņam stāstīt tik daudz cik vēlējās. Svarīgāk par visu man likās tas, ka bērns pavada laiku kopā ar tēti. Pat ja man tiek piešķirta sliktā policista loma, bet bērna tēvam, izklaidētāja un labā policista loma. Manī bija sarežģītu jūtu buķete, nožēla par to, ka man nav izdevies nodrošināt bērnam iespēju augt pilnā ģimenē, dusmas uz bijušo vīru, par to, ka visas praktiskās rūpes un atbildība par bērna sekmēm ikdienā ir uz maniem pleciem, vainas sajūta par to, ka par maz pavadu laiku ar bērnu un vienlaicīgi atvieglojuma sajūta par to, ka varu pavadīt brīvdienas kopā ar jauno partneri vai citās sev patīkamās nodarbēs. Īsts jūtu kokteilis, kas ne vienmēr palīdzēja turēt vēsu prātu.

Šodien es zinu, ka bērnam, pārvietošanās no vienas mājas uz otru ir stresa pilna. Pats fakts, ka jādodas no vienas māju uz otru ir kā atgādinājums tam, ka ģimene ir šķirta. Katrā mājā ir savi noteikumi, kārība, ieradumi, rituāli, cits praktisku lietu izkārtojums. Bērnam ir nepieciešams laiks, lai pārslēgtos no vienas mājas dzīves uz otru. Kad bērns ierodas no otras mājas nevajag uzbāzties bērnam ar jautājumiem vai mēģināt veikt izmeklēšanu. Kad bērns jutīsies gatavs, tas pats pastāstīs tik daudz cik vēlēsies. Iedomājaties sevi, kad atgriežaties pēc ceļojuma, jums taču arī ir nepieciešams laiks apcerei, īss brīdis atpūtai un tad esat gatavi dalīties!

Tagad, kad rakstu šo rakstu, uzjautāju savam nu jau pieaugušajam dēlam, kā viņam tas bija toreiz. Un šeit viņa stāsts: “Pārslēgšanās no dzīves vienā mājā uz otru man bija ļoti nepieciešama. Pusaudža gados, kad pats braucu ar sabiedrisko transportu uz un no tēta mājām,  bija daudz vieglāk, jo bija šis starplaiks (tētis dzīvo citā pilsētā), pretstatā brīžiem, kad tētis ar auto pieveda pie mājas. Tad jutos kā strauji izrauts no vienas realitātes citā. Bez tam neērtības sajūtu un stresu papildus radīja fakts, ka jūs kā vecāki savā starpā nekomunicējāt”.

Tālāk mani secinājumi, kas balstīti personīgajā un profesionālajā pieredzē, darbā ar klientiem. Kā tad labāk atbalstīt sevi un bērnu situācijā, kad bērns dzīvo divās mājās:

Nepārtraukti mēģināt iekāpt bērna kurpēs. Nereti mēs, pieaugušie, mēģinot sakārtot savu dzīvi aizmirstam par to kā jūtas bērns visā šajā divmāju dzīvošanas sāgā. Ļaunākais ko varam nodarīt ir savas nesakārtotās attiecībās ar bijušo partneri vai konfliktus tieši vai netieši pārnest uz mūsu kā vecāku attiecībām, un vēl tajā iesaistīt bērnu. Piemēram, nevajag bērnu izmantojot kā ziņnesi, sakot “pasaki mammai”, “pasaki tētim”. Bērns nonāk pa vidu diviem pieaugušajiem un tā nav laba vieta kur būt. Pieaugušajiem pašiem jāuzņemas atbildība un jāsakārto neskaidrie jautājumi, bērnam ļaujot būt savā bērna lomā, vietā.  Tāpat nevajadzētu izteikties nelāgi par otru pusi, pat ja tas ir objektīvi. Bērns vienlīdz lielā mērā mīl abus vecākus. Tādēļ ir ļoti svarīgi ne tikai ārēji, bet arī iekšēji dot atļauju bērnam mīlēt otru vecāku. Neaprunāt bijušo partneri pat ar citiem cilvēkiem, jo bērni visu dzird un internalizē- tētis vai mamma ir daļa manis, tātad arī es esmu tāds. Tas tikai graus jūsu attiecības ar bērnu ilgtermiņā un savukārt bērnam radīs iekšējās sašķeltības sajūtu. Iespējams ka arī kāds no jums, lasītāji, ir piedzīvojis situāciju, kad jūsu vecāks ar balss intonāciju un tekstu liek saprast, ka jūsu līdzība ar otru vecāku ir nepieņemama. Tas izskan apmēram šādi, “nu, Tu tagad tā kā Tavs tētis”, vai “Tu tagad kā Tava mamma”. Tie, kas šo ir piedzīvojuši, noteikti varēs apstiprināt, ka iekšējā sajūta ir maigi sakot, neaptīkama. Jo pateikt, ka es neesmu, nozīmē atteikties no otra vecāka, pateikt, ka esmu, nozīmē pieņemt sevī šo īpašību, kas tiek pasvītrota kā nelāga. Bērnam nav smagākas izvēles kā izvēle starp diviem vecākiem, kurus tas vienlīdz mīl. Dzīvošana divās mājās arī netiešā veidā kustina šo vairāk būšanu te vienā, te otrā pusē. 

Iekāpšanu bērna kurpēs veicinās patiesa klātbūtne un sarunas par to kā tas jūtās.  Ne vienmēr bērns godīgi jums izstāstīs, un dažreiz bērnam pašam būs grūti noformulēt savas jūtas, jo arī bērni piedzīvo sajūtu kokteili, ko grūti izšķirot pa sastāvdaļām. Jūsu patiesa interese un klātbūtne ir labākais ko varat sniegt savam bērnam. Akceptēt bērna jūtas un nemēģināt tās salabot.

Atrodiet veidu kā ar bijušo partneri vienoties par svarīgākajiem noteikumiem un apmainīties ar informāciju.

Bērnam dzīvi atvieglo rutīna un skaidri noteikumi. Ja vienā mājā bērns iet gulēt deviņos, pēc vakara pasaciņas, bet otrā mājā ir ieslēgtas multenes līdz pulksten divpadsmitiem naktī, tas var radīt zināmas problēmas. Sastādiet sarakstu ar galvenajiem noteikumiem no savas puses un palūdziet otru pusi izdarīt to pašu, un, tad, vadoties no bērna labākajām interesēm, mēģiniet nonākt pie kopīgiem lēmumiem attiecībā uz noteikumiem, kas tiek ievēroti abās mājās (piem. cikos bērni iet gulēt, kad pilda mājas darbus, kā ievēro kārtību, kādi ir galvenie pienākumi, cik bieži un ko ēd/neēd u.c.). Vienlaicīgi ir jāpieņem, ka jūs nevarēsiet kontrolēt to kā šie noteikumi tiek ievēroti otrā mājā.

Bērna grafiks nereti rada daudz galvas sāpes, īpaši, ja bērnam ir dažādi pulciņi, nodarbes un tas vēl nav pietiekami pieaudzis, lai tos apmeklētu patstāvīgi. Attālinātās mācības arī ievieš savas korekcijas, jo prasa lielāku vecāka iesaisti un sarežģī pamatvajadzību nodrošināšanu (ēšana, atpūtas laiks, laiks svaigā gaisā) vecākiem kuri strādā. Zināms bonuss šajā ziņā ir paplašinātā ģimene (vectētiņi, vecmāmiņas, vecāku partneri, vecākie pusbrāļi, pusmāsas u.c.), iespējams ka varat vienoties par to iesaisti nepieciešamības gadījumā, lai tiktu galā ar visiem loģistikas izaicinājumiem.

Labas komunikācijas, pārrunu vešanas un laika plānošanas prasmes var palīdzēt risināt visus šos izaicinājumus. Izmantojiet mūsdienu tehnoloģijas, tas stipri var atvieglot dzīvi, piemēram var izveidot kopīgu Google kalendāru, kurā abi vecāki un arī bērni redz dienas kārtību, var izdarīt ierakstus. Var izveidot kopīgu čatu, kurā var būt iesaistīta arī visa paplašinātā ģimene (arī vecmāmiņas un vectētiņi, vecāku jaunie partneri). Vienojaties par to kā notiek bērnu nodošana- pieņemšana, kā par to tiek paziņots. Cik ilgu laiku iepriekš tiek saskaņots bērna grafiks. Kas notiek izmaiņu gadījumā.  Parūpējaties, lai arī bērnam ir skaidrība par to kā notiek informācijas apmaiņa starp visiem bērna aprūpē iesaistītajiem un kādi ir svarīgākie noteikumi.

Ideālajā pasaulē bērna aprūpē iesaistās abi vecāki ar savām mājsaimniecībām un bērna audzināšanas jautājumos veido komandu. Jo vairāk bērns uztvers otru māju kā komandas sastāvdaļu, kas ir kopatbildīga, jo vienkāršāka un drošāka būs bērna dzīve.

Izmaiņas ģimenes sistēmā

Dzīve ir dzīve, tajā viss plūst un mainās. Ģimenes sistēmā notiek dažādas izmaņas, iespējams kāds ģimenes loceklis tiek zaudēts un bērns saskaras ar jautājumiem par nāvi,  kāds jauns nāk klāt, - vai tas ir vecāka jaunais partneris, vai bērniņš kādā no vecāku jaunajām ģimenēm, svarīgi ir apzināties, kā tas ietekmē visu ģimenes sistēmu kopumā un kā bērns ar to tiek galā. Par bērna pārdzīvojumiem var liecināt dažādas uzvedības izpausmes, pēkšņas vai ilgstošas slimošanas, traumatisms, zagšana, uzvedības traucējumi, izmaiņas sekmēs mācībās. Jauna partnera parādīšanās nav mazāk strespilns notikums kā kāda ģimenes locekļa zaudēšana, jo mainās iepriekšējās attiecības, pierastie uzvedības modeļi. Bērns abos gadījumos var sastapties ar zaudējuma sāpēm. Bērnam un vecākam ir izveidojušies noteikti rituāli, kas ir ierasti, piemēram, pa nakti, ja bērnam ir slikts sapnītis, bērns varēja atnākt un ierāpties pie vecāka gultā, bet brīdī, kad parādās partneris, guļamistabas durvis paliek aizslēgtas.

Janas stāsts: “atceros, ka no bērnības brīvdienas pavadīju tēta mājās. Sākumā man tur bija sava istaba, grāmatas, bet tad tēta ģimenē ienāca mans pusbrālis un pēc remonta izkārtojums mājā mainījās, istaba tika atdota pusbrālim, savukārt es nonācu uz viesistabas dīvāna. Man bija sajūta, ka vairs nav vietas šajā mājā. Jutos lieka”.

Pārliecinieties, ka bērnam ir viss nepieciešamais abās mājās. Gulēšana viesistabā uz dīvāna, kas paredzēts ciemiņiem ir diezgan skaidrs vēstījums bērnam, ka Tu šeit esi tikai viesis, Tev šeit nav piederības. Lai bērns justos labi, būtu vēlams, ka tam ir sava vieta katrā mājā, savas mantas – pidžama, zobu birste, darba galds, rotaļlietas u.t.t. Pavērojiet, cik daudz un kādas mantas bērns ņem līdzi, tas daudz ko pastāstīs par to kā viņš jūtas. Pārrunājiet ar otru mājsaimniecību, kā iespējams radīt maksimālu komfortu un drošības sajūtu jūsu bērnam pārmaiņu laikā. Beznosacījumu mīlestība, rutīna, stabilitāte un paredzamība ir tas, kas var palīdzēt bērnam pārvarēt dzīves vētras.

Rūpes par sevi, savu iekšējo jūtu pasauli, emocijām, attiecībām

Šeit, savukārt, kāds cits stāsts no Gata: “Mani vecāki šķīrās kad man bija 15 gadu, nekad nedzirdēju neko sliktu vienam par otru sakām. Pavadīju laiku abās mājās. Patēvs un tēvs bija labās attiecībās, svētkos vienmēr bija abi. Man tā bija norma, līdz augstskolā es sapratu, ka citiem tā nav un ka man patiešām ir palaimējies. Es kā normu uztveru, ka pieaugušie izturas ar cieņu viens pret otru. Jūtos patiešām ieguvējs.”

Vislabākais, ko varam savam bērnam nodrošināt ir psihiski stabili, mierīgi vecāki, kas kā pieaugušie spēj vienoties par dažādām sadzīves detaļām, kā arī uzturēt normālu, pozitīvu komunikāciju un ideālā variantā bērnu audzināšanas jautājumos darboties kā vienota komanda. Par to mums protams jāparūpējas pašiem. Kas mums visbiežāk traucē- tie ir neatrisināti iekšējie un ārējie konflikti, kuriem saknes vijas pašu bērnībā un iepriekšējā attiecību pieredzē. Attiecību modeļi ko esam pārņēmuši no saviem vecākiem arī mēdz būt vairāk traucējošs kā palīdzošs faktors. Saliktā ģimene no mums pieprasa papildus piepūli vairākos aspektos- attiecību jautājumu risināšanā; darbā ar sevi, savu iekšējo jūtu pasauli, emocijām; apzinātā ģimenes attiecību modeļu veidošanā.

Diemžēl skolā mums nemāca kā veidot veiksmīgas attiecības ģimenē un tas paliek mūsu mājas darbs  dzīves skolā. Ja vēlamies savā ģimenes dzīvē būt piepildīti un laimīgi, tas ir mūsu pašu rokās. Šodien ir pieejams ļoti daudz resursu un veidu kā sevi atbalstīt- psihoterapija, pašpalīdzības grāmatas, atbalsta grupas, semināri, galu galā, apzināti veltīt laiku sev un nodarboties  ar pašanalīzi, piemēram, rakstot dienasgrāmatu. Svarīgākais ir spēja uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi un emocijām, jūtām, savu pagātnes bagāžu. Ja ir iekšējā motivācija un vēlme tiekties uz harmoniju, pretēji reaktīvai palikšanai notikumu plūsmā un iesprūšanai negatīvos pārdzīvojumos, tad viss jums izdosies.   

Saliktās ģimenes izaicinājums. Kā nepazaudēt partnerattiecības?

Partnerattiecības saliktajā ģimenē veidojas uz citiem noteikumiem, jo, atšķirībā no pāra, kurš sāk savas attiecības no nulles pozīcijas, kad ir laiks romantikai, laiks iepazīt vienam otru, “pierīvēties”, saliktā ģimenē vismaz viens no partneriem ienāk jau esošā ģimenē. Ja parasti partnerattiecības attīstās dabīgā tempā, un, kad ienāk pirmais bērns, ir laiks transformācijai un vecāku lomas apgūšanai, saliktajā ģimenē šāda transformācijas sākumposma nav. Iztrūkst laika, kas ir bijis tikai pārim divatā. Partneri nav tikai partneri, bet uzreiz jau atrodas bērnu un ģimenes jautājumu risināšanas jūklī. Un tas šīs partnerattiecības padara sarežģītas.

Šajā rakstā, caur piemēriem apskatīsim to kā saliktās ģimenes uzbūve ietekmē attiecības pārī un mēģināsim rast idejas, kā šīs partnerattiecības stiprināt.  

Sākums.

Sākums bija iedvesmojošs. Anna un Jānis satikās kādā draugu saietā un iemīlējās, viņiem abiem patika pārgājieni un 90to gadu mūzika, bija kopīgi draugi, pasākumi, piektdienu vakaros viņi devās uz Vecpilsētas krodziņiem, brīvdienās pārgājienos vai izbraucienos ar auto. Tad viņi sāka dzīvot kopā īrētā dzīvoklī. Viņai kaitināja izmētātās zeķes, viņam - nenomazgātie trauki un tukšais ledusskapis, tomēr ar laiku viņi iegādājās trauku mašīnu un reizi nedēļā brauca kopā iepirkties, istabas stūrī iedzīvojās speciāls grozs netīrajām zeķēm.  Annai un Jānim dabīgi izveidojās kopīgs dzīves ritms, savs slengs- kodētie vārdiņi, ar kuru palīdzību nodot īpašus vēstījumus, joprojām viņi klausījās 90 to gadu mūziku, tikās ar draugiem un devās pārgājienos. Līdz kādu dienu Anna atklāja ka ir stāvoklī un viņiem gaidāms ģimenes pieaugums.

Tik tālu viss kā pasakā. Šim pārim ir kopīgi ieradumi, drošas attiecības, piesaiste, viņi ar laiku ir iemācījušies uzticēties viens otram, strīdi, kas beigušies ar salabšanu un jauniem risinājumiem, radījuši zināmu uzticēšanos šīm attiecībām, vienam otram, divu gadu laikā viņi ir stiprinājuši savas attiecibu saites, stiprinājuši “Mēs” sajūtu. Bērniņš ienāk šajā attiecību sistēmā un, neskaitoties uz visām grūtībām ko piedzīvo jaunie vecāki, viņi mācas tikt kopīgi galā ar jaunajiem izaicinājumiem.

Kad piedzimst pirmdzimtā meitiņa Annija, Jānis sāk arvien vairāk strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, Anna cenšas būt laba mamma un velta visu savu laiku un uzmanību meitiņas audzināšanai. Tomēr brīvdienās viņi arvien dodas nelielos pārgājienos, nu jau kopā ar visu meitiņu. Drīz vien piesakās arī otra meitiņa, Jana. Anna ir priecīga, tomēr vienlaicīgi iekšēji sāk gruzdēt neapmierinātība, šķiet ka visas rūpes par bērniem un māju gulstas uz viņu vienu pašu, Jānis arvien mazāk iesaistās bērnu audzināšanā, arvien vairāk strādā. Anna jūt, ka ar partneri attālinās viens no otra, tomēr, ikdienas steigā nav laika meklēt kādus risinājumus.

Otrā meitiņa ienāk jau ģimenē, kurā ir izveidojušās savas tradīcijas, ieradumi, savs veids “kā mēs darām lietas”, kā pavadām brīvdienas, kā svinam svētkus, kā risinām strīdus situācijas. Vienlaicīgi, spriedze partnerattiecībās pieaug.

Meitenes jau ir paaugušās, uzsākušas bērnudārza gaitas, Anna atsākusi strādāt un mēģina to apvienot ar bērnu izvadāšanu pa pulciņiem. Labi, ka palīdz mamma. Jānis ir noguris no Annas mūžīgām sūdzībām un pretenzijām, arvien biežāk uzturas līdz vēlam vakaram darbā, brīvdienās parādās neplānoti komandējumi, līdz Anna uzzina par Jāņa paralēlajām attiecībām. Anna jūtas nodota, bailes par to, ka viņas dzīvē varētu atkārtoties vecāku scenārijs, ir kļuvušas par realitāti. Jānis viņu ir nodevis. Viņa nolemj, ka nebūs tāda pati kā viņas mamma un necietīs vīra sānsoļus, tādēļ sakravā mantas, un ar meitenēm pārceļas pie vecākiem uz privātmāju.

Jānis ir uzsācis jaunas attiecibas, viņš jūtas kā lidojumā, Samanta “nezāģē” viņu, neko neprasa, priecājas par visu, ko viņš dara, Jānis beidzot jūtas novērtēts. Viņš piekrīt Annas prasībai par šķiršanos. Viņi vienojas, ka meitenes nedēļas nogales pavadīs pie tēta, bet pa nedēļu dzīvos kopā ar mammu vecvecāku mājā.

Bērnībā pieredzētie attiecibu scenāriji ietekmē to kā uztveram situāciju, kādu tai piešķiram nokrāsu un, dažkārt, arī to kādus lēmumus pieņemam. Ja vecāki nav mācējuši risināt attiecību problēmas, izmantojuši “strausa taktiku”,  nereti  arī nākamajām paaudzēm rodas grūtības risināt sasāpējušus jautājumus, atklāti runāt par savam jūtām, vajadzībām, prasmes komunicēt par tām. Anna un Jānis izlēma iet katrs tālāk savu ceļu, vienlaicīgi, attiecību problēmas, kas bija samilzušas pēdējo gadu laikā, tā arī netika atrisinātas un izrunātas. Vienlaicīgi Annas un Jāņa rūpes par bērniem kā vecākiem, paliek aktuālas. 

Jauns sākums

Brīvdienās Jānis meitenes ņem pie sevis. Viņi kopā jautri pavada laiku, dodas braucienos, pārgājienos, pa ceļam klausās 90to gadu mūziku, dažreiz Samanta viņiem pievienojas. Tomēr Samantai neveidojas kontakts ar meitenēm. Viņu arī kaitina 90to mūzika un meiteņu un Jāņa kopīgie, muļķīgie joki. Kad vakarā visi atbraukuši mājās, iegāžas dīvānā pie TV, meitenes ir kā pielipušas Jānim, savukārt Samantai ir sajūta, ka viņai pat uz dīvāna vairs nav vietas, viņa jūtas absolūti lieka un atstumta šajā kompānijā. Kad Samanta par šo mēģina runāt ar Jāni, viņš rausta plecus un saka, ka viņa pārspīlē. Tie ir tikai bērni un viņš ar tiem grib labi pavadīt laiku. Katru nedēļas nogali Samanta gaida ar zobu sāpēm. Labi, ka pa nedēļu ir zināms miers un dažreiz brīvdienās izdodas pierunāt Jāni doties kaut kur arī bez bērniem.

Šī situācija izgaismo “savējo un svešo” efektu, ko piedzīvo partneri un bērni visās saliktajās ģimenēs. Nav svarīgi, vai bērni atbrauc tikai brīvdienās, vai dzīvo 24/7 kopā ar vienu vecāku un viņa jauno partneri,  vecāks visbiežāk būs vienā skalas galā kā “savējais”, savukārt viņa partneris visticamāk nokļūs skalas otrā galā kā “svešais”. Katru reizi, kad bērns ienāk istabā un dodas pie sava vecāka ar jautājumu, vai savu sakāmo, vecāks kļūst par “savējo”, bet viņa partneris- par “svešo”, jeb autsaideru. Un tas rada papildus spriedzi partnerattiecībās, kurām tāpat jau ir mazāk stabili pamati, jo, no vienas puses, ir ierobežotas iespējas attiecībā uz laiku divatā, no otras puses, iepriekšējā partnerattiecību pieredze nereti liek būt rezervētākam arī jaunās attiecībās. Dažkārt, runājot par partnerattiecību nozīmību var dzirdēt šādu frāzi: “partneri nāk un iet, bet bērni ir uz mūžu”. Jaunajās partnerattiecībās tiek ieturēta lielāka distance, lai pasargātu sevi no sāpēm un vilšanās, kas vienlaicīgi šīs attiecības padara jūtīgākas pret dažādiem satricinājumiem.

Kā noregulēt šo savējo/svešo efektu? Vispirmām kārtām, atzīt, ka jaunais partneris pievienojas jau esošai sistēmai, kurā attiecību musturi jau ir iesakņojušies un tradīcijas, paradumi izveidojušies, un ka šī polarizācija – savējais/svešais eksistē un ir daļa no normālas lietu kārtības. Mācīties atpazīt šo efektu un runāt par to ar partneri. Mēģināt iejusties partnera ādā, meklēt kopīgus risinājumus, vienlaicīgi pieņemot, ka šī polarizācija lielākā vai mazākā mērā būs klātesoša visu laiku. Pat tad, kad bērni izaugs lieli un ieradīsies pie jums ciemos, vai ielūgs jūs uz savām kāzām. Viss ko varam ietekmēt- intensitāte kādā šī polarizācija notiek un kā mēs noregulējam ar to saistītās sajūtas. Visbiežāk, tas partneris, kurš nonāk “svešā” lomā, jūtas atstumts, viens, savukārt tas partneris kas ir “savējo” lomā jūtas, ka viņu rauj uz pusēm starp diviem cilvēkiem ko tas mīl- partneri un bērnu. 

Atgriežoties pie mūsu piemēra ar Jāni un viņa bērniem, ir skaidrs, ka Jānis pavada laiku ar savām meitenēm kā ieradis, savukārt Samanta jūtas viena, it kā izstumta ārpusē, ko, iespējams, paspilgtina viņas pašas bērnības pārdzīvojumi, kad viņa ir jutusies nevajadzīga vai atstumta. Bez tam, kļūst neskaidra viņas loma un tas atgādina arī par Jāņa attiecībām ar Annu, kas līdz galam nav pabeigtas.

Vienlaicīgi,  meitenes, tajā brīdī, kad Samanta “čubinās” ar tēti, arī jūtas kā “svešās”, ka viņu teritorijā notiek ielaušanās, jūtas apjukušas un nezin kā reaģēt.  Iespējams, ka kāda no viņām ar savu uzvedību mēģinās pārslēgt tēta uzmanību, piemēram, apsēžoties tētim blakus. Atsevišķa raksta cienīga tēma ir par bērnu lojalitāti vecākam, kurš šobrīd nav klāt.

Nesakārtotas iepriekšējas attiecibas kļūst ne tikai par ēnu jaunajās attiecibās, bet arī par traucējošu faktoru bērnu labsajūtai, kā arī grūtāks ir visu iesaistīto personu tranzīt periods no pārmaiņām uz stabilu situāciju. Jo pabeigtākas un sakārtotākas ir iepriekšējās attiecības, jo labāk un brīvāk jaunajās attiecībās jūtas gan partneri, gan attiecīgi arī bērni.

Jāņa, Samantas un meiteņu tālākie attiecību attīstības scenāriji var būt visdažādākie. Viss atkarīgs no tā, kā abi partneri risinās šo situāciju, cik lielā mērā būs gatavi strādāt ar sevi, savām attiecībām,  savstarpējās komunikācijas prasmēm. Tomēr, pirmais solis, kas varētu uzlabot attiecības, ir nodalīt laiku ko Jānis pavada tikai ar meitenēm, no laika, ko Jānis pavada ar Samantu. Un ieplānot laiku, ko Samanta varētu pavadīt kopā ar meitenēm darot kaut ko, kas meitenēm varētu būt interesanti. Pārim ir dabiski vēlēties ātrāk noregulēt situāciju, taču katrs spiediens rada pretspiedienu. Attiecībām saliktajā ģimenē nepieciešams daudz vairāk laika, tās veidojas pakāpeniski.

Šoreiz mums viss izdosies….

Anna vecāku sapulcē iepazinās ar Mareku, kurš kā vientuļais vecāks audzina meitu Anniju, Annas jaunākās meitas, Janas, klasesbiedreni. Attiecības attīstījās strauji un Anna ar Mareku nolēma apvienoties, jo abi ilgojas pēc ģimeniskuma sajūtas, kā arī tīri praktiskā un materiālā ziņā kopā dzīvot ir izdevīgāk- visas 3 meitenes mācās vienā skolā.  Anna ar meitām pārcēlās pie Mareka un Annijas. Jau pēc neilga laika jaunie partneri atklāja, ka meitenes nespēj atrast kopīgu valodu un nereti izceļas konflikti. Annija sabotē kopīgos pasākumus, ieslēdzoties savā istabā. Nepārrunājot ar Annu, Mareks Annijai dzimšanas dienā uzdāvina ļoti dārgu telefonu un tagad Annija pārsvarā dzīvo ar “degunu telefonā”, kas pastiprina konfliktus ar Annu un Annas meitenēm, kuras, kā tas bija ierasts jau agrāk, iesaistās gan kopīgā ēst gatavošanā, gan mājas kārtošanā. Atmosfēra mājā pamazām paliek nokaitēta.

Nereti partneri apvienojot ģimenes cer uz jaunu laimīgu sākumu, zīmē savā galvā laimīgas ģimenes vīzijas, tomēr realitātē, tas, kas abiem partneriem ir laime un ieguvums – viņu attiecības un mīlestība, nenozīmē, ka arī bērni to tā uztvers. Simpātijas un draudzība starp bērniem drīzāk ir izņēmums, nekā kaut kas pašsaprotams. Viens ir draudzēties skolas solā, kas cits - katru dienu būt blakus un saskarties ar dažādu uztveri,  ieradumiem, dažādu uzvedības un sadzīves kultūru. Tradīciju, disciplīnas un noteikumu kolīzija ir neizbēgama. Bez tam, bērniem šis ir vēl viens satricinājums, jo liek atkal saskarties ar realitāti, ka viņu vecāki nav kopā. Bērniem, atšķirībā no pieaugušiem, kuri veido partnerattiecības balstoties uz savstarpējām simpātijām un pievilkšanos, šādas motivācijas nav, un tas ir jāatzīst. Savukārt, bērns, kura teritorijā notiek izmaiņas, to vispār var izjust kā iebrukumu un kārtējo zaudējumu. Rezultātā  jaunie partneri var būt patiesi izbrīnīti par bērnu skābajām sejām, un entuziasma trūkumu saistībā ar jaunās dzīves uzsākšanu. Redzot, ka bērni nejūtas labi, viens no partneriem, vai pat abi, var izjust arī vainas sajūtu, mēģinot to kompensēt ar dārgām dāvanām vai kā citādāk.

Vēl nesaskaņas pārī var veicināt šāds aspekts- vecāks, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar bērnu kā  vientuļais vecāks, ir pieradis izlemt svarīgākos jautājumus viens, vai aprunājot tos ar bērnu. Ieraduma varā viņš var tupināt tādā pašā garā, savukārt otrs partneris to var uztvert kā zīmi, ka nav svarīgs, ka ar viņa viedokli nerēķinās.  Kopīga lēmumu pieņemšana par būtiskiem jautājumiem varētu būt viens labs solis kā mazināt polarizācijas efektu un “svešos” pabīdīt skalā tuvāk punktam “savējie”.

Viennozīmīgi ir jāsaka, ka veidojot partnerattiecības saliktā ģimenē, nevar paļauties uz stihisku procesu, uz to, ka lietas pašas sakārtosies, konflikti paši atrisināsies. Jārēķinās, ka “Mēs” sajūta rodas daudz lēnāk un tās veidošana prasa laiku un apzinātu piepūli. Annai un Marekam svarīgi stiprināt pamatus- savstarpējo uzticēšanos un partnerattiecības, tādēļ nepieciešams rast laiku ko var pavadīt tikai divatā darot lietas, kas abus iepriecina. Pat, ja šķiet, ka to izdarīt ir sarežģīti, 30 minūtes nedēļā ir minimums ko veltīt tam, lai pārrunātu savstarpējo attiecību jautājumus.

Šeit daži jautājumi, par kuriem vērts domāt un kurus ieteicams apspriest ar partneri:

-        Kādēļ es Tevi izvēlējos? Ko es Tevī cienu?  Par ko jūtos pateicīgs?

-        Kas ir mans solījums Tev?

-        Kādas ir manas vajadzības šajās attiecībās? Kādas ir Tavas vajadzības?

-        Kādu nākotni mēs vēlamies būvēt kopā kā pāris? Kur mēs būsim, kad bērni būs izauguši?

-        Kas mūs kā pāri vieno, un, kas rada nesaskaņas? Ko ar to varam darīt?

-        Kā varam vienoties par tādiem būtiskiem aspektiem kā:

o   pienākumu sadale un noteikumi mūsu kopīgajā mājā;

o   lēmumu pieņemšana;

o   budžeta veidošana un sadale;

o   jaunu tradīciju ieviešana un uzturēšana;

o   laika pavadīšana kopā kā pārim un laiks ar bērniem, u.c.

Bez partnerattiecību tiešas stiprināšanas nepieciešams arī iedziļināties tajā, kas notiek ar Anniju un abām Annas meitām.  Salikta ģimene- tās ir lielas pārmaiņas bērnu dzīvē, tādēļ, pat ja bērns šķietami distancējas, tam ir nepieciešama īpaša uzmanība un gādība. Bērnu drošības sajūtu var stiprināt caur vecāku - bērnu attiecībām, pavadot nedalītu laiku ar saviem bērniem, atzīstot viņu sarežģītās jūtas, pēc iespējas nodrošinot savu klātbūtni un akceptu. Tas neizbēgami uzlabos klimatu mājās un līdz ar to mazinās  spiedienu un nesaskaņas partnerattiecībās.

Noslēgumā- Dzīve saliktajā ģimenē ir pārsteigumu pilna. Sajūta varētu būt līdzīga kā laivojot pa strauju upi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Pie tam, šis ceļojums ir uzsākts kopā ar kādu, kas Tev svarīgs un vienlaicīgi, laivā atrodas arī pasažieri, kurus iespējams, Tu nemaz neizvēlējies, un, kuru rīcību Tev grūti prognozēt. Katra saliktā ģimene ir unikāla, un, diemžēl, nav vienas laimīgu attiecību formulas, tomēr, ja zinām nedaudz vairāk par iespējamiem zemūdens akmeņiem un iepazīstam kompāniju laivā, ceļojums var kļūt baudāms un vēlāk atmiņām bagāts.

Vingrinājums LAIMES vairošanai

P.S. divas galvenās atziņa ko noķēru pati, ka mana laime ir sīkumos, un tādu mazu laimes brīžu man ir katru dienu gana daudz. Vajag tik tos likt laimes krājkasītē. Savukārt, pārsteigumu radīja atziņa, ka ciešanas vairo negatīvā informācija sociālajos tīkos, kas liek domāt par tajos pavadītā laika ierobežošanu.

Ģimenes noslēpumi

Sistēmisko sakārtojumu darbnīca 31.oktobrī

31.oktobrī aicinu uz sistēmisko sakārtojumu darbnīcu, kuras laikā iespējams risināt savus aktuālos jautājumus:
 iekšējās brīvības un labsajūtas meklējumi, ceļā uz savu iekšējo veselumu;
attiecību jautājumi- partnerattiecības (esošās, bijušās) vai nespēja tādas izveidot;
attiecības ar vecākiem, attiecības izcelsmes ģimenē;
grūtības attiecībās ar bērniem vai grūtības bērnu radīšanā;
 neviennozīmīgas attiecības ar naudu un labklājību;
 veselības jautājumi.

***
Darbnīcu vada Santa Leiboviča, praktizējoša personīgās izaugsmes trenere (PCC līmeņa koučs, ICF) un sistēmisko sakārtojumu konsultants. Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā un dažādu apmācību vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Noliedzot tēvu

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?

– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis

– Ko tu ar to domāji?

– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestrādā…

– Un kā tēvs izturas pret tevi?

– Lamā par divniekiem

– …un viss?

– Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.

– Kā tu pelni?

– Grozus pinu.

– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?

– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.

– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?

– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tādas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas.... bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Jautājumi, kurus vērts sev uzdot, domājot par attiecībām

Un lūk šie jautājumi:

• Kādas attiecības patiesi vēlos? Kādas ir trīs svarīgākās vērtības, kurām tajās jābūt?
• Kā man svarīgi tajās justies?
• Ko sagaidu no partnera? Ko varu sniegt pretī?
• Kāda ir mana attiecību pieredze? Svarīgākās mācības?
• Vai jelkad ir piedzīvotas attiecības, kuras kaut kādos aspektos atgādina attiecības, konfliktus, kas bijuši ar kādu no vecākiem (mammu/tēti)?
• Vai vispār attiecības kā tādas man ir nepieciešamas? Ja nepieciešamas, kādēļ? (Paskaidrošu šo jautājumu. No pieredzes ar klientiem- dažreiz cilvēks izmisīgi vēlas attiecības, bet no malas paskatoties uz savu dzīvi, konstatē, ka tur nemaz otram nav vietas un daudz ērtāk ir dzīvot vienam. Dažreiz ir atbrīvojoši to saprast un apzināties) 
• Ko par attiecībām dzirdēju, vai, ko neverbāli uztvēru, no savas mammas/vecmāmiņām/ tēta/vectētiņiem/ citiem radiniekiem, nozīmīgām autoritātēm? (vēlams pierakstīt konkrētas frāzes, ko dzirdēji, situācijas, ko piedzīvoji)
• Kā tas atspoguļojas manā attiecību pieredzē?

Ceļš pie sevis. Izbraukuma seminārs 18.jūlijā

Nav noslēpums, ka laimes un apmierinājuma viens no svarīgiem pamatiem ir sevis pieņemšana. Kad sevī un citos kaut ko nespējam pieņemt, tas kā adata lien ārā no maisa un bojā gan attiecības, gan dzīvi un pašsajūtu kopumā. Savas ēnas puses iepazīšana un pieņemšana ved mūs pie lielāka iekšējā veseluma un savas patības. Sevis nepieņemšana iekšēji sašķeļ un kā bumerangs atgriežas visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, kad neadekvāti vai pārspīlēti reaģējam uz kāda cilvēka- partnera, bērna, kolēģa rīcību, vai kādu konkrētu situāciju, vai kad kritizējam, aprunājam citus cilvēkus, izvirzām pretenzijas. Savu izslēgto personības daļu integrācija ir viens labs solis tuvāk sev, savai patībai. Un labs solis kā uzlabot attiecības ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. 

Šis pilnas dienas izbraukuma seminārs būs veltīts izslēgto personības daļu integrācijai ar sistēmisko sakārtojumu palīdzību. Tā būs tikšanās ar pazaudēto sevis daļu.

Dienas laikā būs gan nedaudz teorijas, gan praktiski vingrinājumi un sistēmiskie sakārtojumi. Atkarībā no laikapstākļiem, seminārs notiks vai nu brīvā dabā, vai iekštelpās.

Semināru vada: Santa Leiboviča, sistēmkonsultante, PCC līmeņa koučs (ICF). Vairāk kā 10 gadu pieredze koučingā, dažādu apmācību vadīšanā un sistēmisko sakārtojumu vadīšanā. Sistēmisko sakārtojumu metodi apguvusi Maskavas sistēmisko risinājumu un konsultēšanas institūtā un Systemic Constellations center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Norises laiks un vieta: 2020.gada 18.jūlijs plkst.10.30- 18.00. Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, 70 km no Rīgas, 20km no Jelgavas Lietuvas virzienā, detalizēts vietas apraksts tiks izsūtīts dalībniekiem pirms semināra..  

Dalībai seminārā iepriekšējas zināšanas par sistēmisko sakārtojumu metodi nav obligātas. Dalības maksa: 55 eur + PVN, iekļautas kafijas pauzes. 

Reģistrācija šeit: https://forms.gle/FhWeiY7xYARFTmjVA

Piecas mīlestības valodas attiecībās

Robežas saliktajā ģimenē

Ja vēl pirms veidot salikto ģimeni, esi saskārusies/ies ar jautājumu par savām robežām, piemēram, Tev ir grūti cilvēkiem atteikt, pateikt “nē”, Tu mīļā miera labad mēdz piekāpties citu interešu labā, tad saliktajā ģimenē Tevi sagaida grūtības, jo savu robežu noteikšana ir viens no klupšanas akmeņiem tajās.

Kādēļ robežu noteikšana saliktajā ģimenē ir grūtāka? 🤔

Ja Tev jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, Tu noteikti jau esi saskārusies ar brīžiem, kad bērns dažādos vecuma posmos pārbauda Tavas robežas, cik tālu tas var iet un kurā brīdī Tu piekāpsies, kur ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt. Arī attiecībās ar partneriem diezgan populārs ir uzskats par to, ka partneris ir mūsu otra pusīte, ka partnerībā mēs veidojam vienu veselumu. Jāsaka, ka pārāk liela saplūšana attiecībās kā vienam veselam nozīmē arī izplūdušas robežas starp Es un Tu, Es un Mēs.
Un kad saliktajā ģimenē bez šīm attiecībām klāt nāk vēl virkne citu attiecību sistēmu (es- otrs mana bērna vecāks, es- pamāte, es- partnera bērnu otrs vecāks, visu pušu vecvecāki, radinieki u.t.t.) skaidrs, ka iestājas zināms apmulsums, kas ir Mans, kas Tavs, kas Mūsu? Un šķiet ka tik daudz robežu jānovelk un jāsaprot, kas man ir ok un kas nav.

Kas liecina par to, ka jūsu robežas ir pārkāptas?

Principā, pirmais signāls ir neapmierinātība un kašķīgums. Ja pastāvīgi jūties uzvilkta, viegli aizkaitināma, ir vērts uzdot sev jautājumu, par ko tieši es uzvelkos?

Padalīšos ar tīri personīgu stāstu. Kad pie mums ar vīru un manu vecāko dēlu, bez piecām minūtēm pusaudzi, pārvācās abi vīra dēli, pusaudži, no pirmās laulības, trīsistabu dzīvoklī kļuva ļoti šauri. Dzīve ar 3 puikām, pusaudžiem, kļuva par īstu elli vannas istabas un tualetes lietošanas jautājumā. Cīņa par nolaistu poda vāku un sausu poda brilli bija mans ikdienas ārprāts. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka šis mani patiešām uzvelk visvairāk, tādēļ ierosināju sadalīt divas tualetes (labi ka bija tāda iespēja), meiteņu un puišu tualetē. Tādā veidā es atkaroju daļu savas teritorijas un novilku skaidru robežu. Un es tīri fiziski sajutu atvieglojumu, ka, hei, reku te ir mana robeža, te jūs nevarat nākt.

Kādēļ man tas tik ļoti palicis atmiņā? Jo faktiski tas bija brīdis, kad pirmo reizi tā īsteni sapratu, kādu efektu dod apzināta robežu novilkšana un cik viegli pēc tam kļūst. Mana atziņa no šī bija viena- salikta ģimenē labas attiecības iespējamas tad, kad visupirms esi skaidrībā par to, kas tev ir pieņemams un kas nē, un kad par to vari skaidri un saprotami komunicēt ar citiem.

Tātad, kas ir svarīgi, lai Tu justos labi savā saliktajā ģimenē?

Skaidrība par savām vajadzībā un vēlmēm. Kas Tev ir pieļaujams un kas Tev kategoriski nav pieļaujams. Runāt par to. Citi nav domu lasīšanas eksperti. Īpaši jau partneris. Neturēt sevī savu neapmierinātību, tikt skaidrībā, kas ir tas, kas tevi uzvelk un necerēt, ka nesaskaņas pašas no sevis izzudīs.

Protams, ka grūtības robežu noteikšanā nāk līdzi no bērnības pieredzes un attiecībām izcelsmes ģimenē, tādēļ aicinu uzlūkot šo savu robežu izpēti kā lielisku veidu kā izaugt un iemācīties kaut ko jaunu par sevi un savām robežām. Kā mācībstundu par to kā viņas ieraudzīt, atpazīt un aizstāvēt. Un, protams, ka ar cieņu pret citiem. Jo cieņa pret citiem sākas no cieņas pret sevi.

#salikāsģimenes #attiecības #ģimene #laimīgikopā #augamkopā #vecākiunbērni #nepilnaģimene #santaleibovica

Atskurbinošā realitāte saliktajā ģimenē

Kad visa ir par daudz

Vai Tev arī ir pazīstama tā sajūta, kad apmeklē kārtējā ģeniālā ideja par vēl kādu interesantu projektu vai lietu, ko dzīvē būtu vērts darīt, apgūt, pilnveidot, un tad, pārliekot galvā visas citas ne mazāk svarīgās lietas un darbus, kas jāpaveic, saproti, ka visa tā jau ir pa daudz!  Pēdējā laikā nereti sev uzdodu jautājumu, kā viegli un ar smaidu sejā laicīgi noraut stopkrānu un neattapties ar sajūtu, ka atkal esmu apmaldījusies trijās priedēs un nesaprotu, kas ir manas prioritātes?

Tālāk padalīšos ar savām dažām atziņām, kas mani piemeklējušas šīs sajūtas un domas šķetinot kādā nu jau palielākā laika sprīdī:

Mācēt pateikt nē un palaist

Zinu, zinu, šķiet mēs visi esam dzirdējuši par to, ka, ja visa kā ir par daudz, jāmācās teikt “Nē”. Un vienlaicīgi, tas ko es atklāju, ka patiesībā visgrūtāk ir iemācīties pateikt “Nē” ne jau jaunām lietām un piedāvājumiem, bet gan ierastajām. Nejēdzīgiem ieradumiem (kuri vispirms ir jāatpazīst), mantām, kas krāj putekļus, cilvēkiem, ar kuriem nav vairs par ko runāt, attiecībām, kas sevi izsmēlušas, pārliecībām, kas tur neredzamās važās, pagātnes pieredzei, kas izrādās nav vienīgā taisnība, un daudz kam citam. Patiesībā, ja tā nopietni šim ķerties klāt, sanāk krietni liels sarakstiņš visa kā, kam ir vērts pateikt “Nē”, nocelt no saviem pleciem un plauktiem un kā nevajadzīgu nastu atstāt pagātnē, tur kur tai vieta. Ar pateicību.  Jā, un to visu darīt ar sapratni, ka tas prasa laiku- pa īstam pabeigt un atstāt.  

Nereti īstais jautājums vispār nav par to kā salikt prioritātes

Mans mēģinājums salikt prioritātes visam ko daru, visām savām lomām beidzās ar fiasko, jo, kā gan mātes lomu var iemainīt pret projektu A, no kura nevar atteikties, jo tas dod piepildījumu un projektu B, kas ienes iztikas līdzekļus, un projektu C, kas vienkārši iekšēji iededz, u.t.t.  Vārdu sakot, mans lielākais atklājums bija tāds, ka aiz tā, ka nespējam salikt prioritātes var slēpties kaut kas pavisam cits. Un nevis citas prioritātes, bet nu pavisam un pilnīgi cits.

Ņemšanās ap prioritāšu sakārtošanu ļauj nepaskatīties uz kaut ko citu, ko visa šī maldīšanās trijās priedēs aizēno. Tā lieliski noslēpj kādas neapmierinātas vajadzības pilnīgi no “citas filmas”. Un var izrādīties, ka pamatjautājums, kas slēpjas aiz trijām priedēm, kurās apmaldījies ir, piemēram, vispār jautājums par Tavu identitāti, kad tā ir krīzē un vairs nesaproti, kur esi un kur ej, jo atrodies dzīves transformācijas procesā, vai ilgstošs disbalans starp dot un ņemt- kad māki tikai dot un dot un neesi iemācījies ņemt, kā arī rūpēties par sevi un savām robežām. Varbūt jautājums vispār ir par attiecībām ģimenē uz kurām pienācis laiks paskatīties.. un tās ir tikai dažas “īstās” tēmas, kas uzreiz man nāk prātā.  

Tādēļ, ja atnāk pie manis klients ar jautājumu par prioritāšu sakārtošanu un sajūtu, ka dzīvē visa kā ir pa daudz, es saprotoši pasmaidu, jo to pazīstu un zinu, ka visbiežāk tas nav jautājums par prioritātēm, bet kaut ko klientam daudz būtiskāku.

#sistēmiskiesakārtojumi #sistēmiskaiskoučings #brīvībabūt #santaleibovica  

Mums attiecībās viss kārtībā! Tiešām?

Nav nekā biedējošāka, kā bailes ieraudzīt patiesību, kuru klusībā nojaut. Kuru sajūti, bet grūti tajā sev atzīties. Pat ja attiecības ir nestabilas un baltiem diegiem šūtas, šķiet, ja neaiztikt sāpīgās tēmas, pievērt acis, varbūt paveiksies un "praņesjot", kā krieviski saka.
Strausa politika diemžēl atspēlējās ilgtermiņā, jo agrāk vai vēlāk, ja pārī ir neizrunāti jautājumi, nav vienošanos par būtiskām lietām (nauda, pelnīšana, pienākumu sadale, bērnu audzināšana, laulību reģistrācija, gaidas un vēlmes, u.c.), radīsies nesaskaņas un nāksies sākt kaut ko no visa tā risināt. Bet, diemžēl statistika rāda, ka risināt mēs nemākam, katra otrā laulība tiek šķirta un nedomāju, ka statistika varētu būtiski atšķirties nereģistrētiem pāriem.

Neliels stāstiņš par pelēko vistiņu

Atsūtīja man nelielu stāstiņu krievu valodā, ko izlēmu jums iztulkot, jo šķiet kāds trekns domu grauds tajā ir!

Maza, pelēka vistiņa sēdēja uz lievenīša pie savas vistu kūts durvīm un ļoti skumji nopūtās:
“Ak es nabadzīte, gaiļi mani nesaprot, citas vistas man dara pāri. Vistu kūtī ir tumši, neomulīgi, tukši, skumīgi un vientuļi”.
Tā nu viņa sēdēja un cieta. Un kādā brīdī garām lidoja milzīgs balts putns. Putns izdzirdēja pelēkās vistiņas vārdus, nolaidās tai blakus un teica:
⠀
- Nepārdzīvo, vistiņ. Ja vēlies es Tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga!?
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tas nav iespējams... ja Tu nezināji, vistas nelido!
- Nu un kas? — baltais putns atbildēja. — Es tev iemācīšu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Man ir pārāk mazi spārni.
- Nepārdzīvo, — sacīja baltais putns. — Gribi, es tevi uzsēdināšu uz muguras, un mēs lidosim kopā?
- Nē, — pelēkā vistiņa nopūtās. — Es aizlidošu uz turieni, uz to zemi, un man taču nebūs kur dzīvot!
- Neuztraucies, - baltais putns noteica un pasmaidīja. Es Tev palīdzēšu atrast jauku mājvietu!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
- Neuztraucies, - atbildēja baltais putns. - Es Tev palīdzēšu! Atradīšu Tev gailīti!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Ja nu šis gailītis izrādīsies ļauns vai riebīgs?
- Nepārdzīvo, - baltais putns nopūtās. - Es tevi iemācīšu dzīvot tā, lai Tavā dzīvē ienāktu tikai brīnišķīgi gaiļi!
- Nē, — pelēkā vistiņa sacīja. — Tādi gaiļi neeksistē!
- Zini ko.... ej ka Tu d....st! Teica baltais putns, izpleta milzīgos spārnus un aizlidoja...
⠀
Bet mazā, pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās, ka pasaule, kurā viņa dzīvo nav taisnīga. Un arī par to cik briesmīgi pret viņu spēj izturēties apkārtējie.

Kā pārstāt attiecībās dot pārāk daudz?

Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka attiecībās ieguldi vairāk kā saņem? Un tam sekojošā netaisnības sajūta? Īpaši skarbi šī sajūta var pārņemt brīdī, kad attiecības ir beigušās. Un es nerunāju tikai par attiecībām, kuras ir starp vīrieti uz sievieti, es runāju par dažādām attiecībām, kur notiek apmaiņa, tai skaitā draudzība, darba attiecības, attiecības starp kolēģiem, attiecības ģimenē u.c.

Šajā rakstā atradīsi dažas idejas, par to, kādēļ dažreiz mēs nejūtamies balansā starp to ko dodam un saņemam, un ko ar to darīt.

Jebkurās attiecībās pastāv šīs divas komponentes: DOŠANA un ŅEMŠANA.
Un labā ziņa ir tāda, ka katram no mums ir "iebūvēts" došanas un ņemšanas balansa noteicējs. Kā to sajust? Ļoti vienkārši! Kā piemēru izmantošu darba attiecības- kad Tavā kontā ienāk nauda par padarīto darbu, Tev ir noteikta sajūta, cik daudz vai maz tas ir. Cik labi novērtēts vai nenovērtēts ir Tavs darbs.

Atceroties pēdējo reizi, kad saņēmi atlīdzību par darbu, cik liela tā bija? Par kādu darbu? Kā Tu vērtē, atlīdzība bija tieši tik liela un adekvāta, kā Tavs ieguldītais darbs, vai mazāka? Vai varbūt lielāka? Un ja šī summa būtu bijusi reizināta ar 2, vai ar 10? Vai tieši otrādāk, dalīta ar 2 vai 10, kāda tad Tev būtu sajūta?

Mēs lieliski zinām, kad par ieguldīto saņemam par daudz vai par maz. Un līdzīgi ir arī ar citām attiecībām, vienīgais tajās ir grūtāk atrast naudai ekvivalentu mērvienību ar kuru būtu viegli salīdzināt ieguldīto un saņemto. Tomēr, mūsu iekšējās sajūtas mūs nemāna, tās precīzi nosaka, cik daudz vai maz mēs dodam un saņemam.

Attiecības pastāv vienīgi tik ilgi, kamēr ir iespējama apmaiņa

Novērojumi liecina, ka attiecības, kurās viens visu laiku dod, bet otrs pārsvarā patērē, agrāk vai vēlāk beidzas. Pie kam, varētu domāt, ka dēļ tam ka devējam apnika (gadās arī tā), bet visbiežāk ir tā, ka no šīm attiecībām aiziet tieši saņēmējs. Kādēļ tā? Tādēļ, ka saņēmējam apzināti vai neapzināti iekšēji aug agresija pret devēju, jo viņš nespēj nonākt balansā, nespēj atdot. Un atdot liek vainas sajūta, kas kļūst tik neizturama, ka sākam dusmoties. Nevarot to izturēt, vieglāk no attiecībām ir aiziet. Un tad, tas, no kura ir aizgājis partneris ar pilnām tiesībām un sašutumu var teikt: " Bet es taču viņam/-ai to un šito.... bet viņš/viņa man .....".

Dažreiz šī "nepateicība" rodas arī attiecībās bērni-vecāki, kad vecāki dara priekš bērna pārāk daudz, kas raksturīgi mūsdienu uz bērniem centrētajā sabiedrībā. Bet, balanss attiecībās vecāki- bērni ir atsevišķa tēma, kurai pieskaršos citreiz. Secinājums ir viens- turpinās tikai tās attiecības, kur apmaiņa ir iespējama un pieaug. Savukārt, ja atdots ir precīzi tik cik ir saņemts, attiecības beidzas. Tu taču piekritīsi, ka, tajā brīdī, kad notiek līdzvērtīgas apmaiņas process, piemēram, kad par labu, kvalitatīvu preci samaksā adekvātu cenu (kas arī ir šis apmaiņas process), Tu ar mierīgu sirdi šķiries no pārdevēja un Tev nerodas sajūta, ka būtu viņam ko parādā, vai viņš Tev.

Kā saprast, ka dod par daudz?

Šeit daži signāli, kurus saņemot ir vērts aizdomāties par balansu. Kas varētu būt tie signāli, kas liecina, ka Tev ir tieksme dot par daudz?
- ieklausies, ko cilvēki Tev saka. Ļoti bieži ieklausoties Tu sadzirdēsi, ka, bez pārspīlētas pieklājības tie saka, ka tas viņiem ir par daudz, ka jūtas Tev parādā.
- ja Tev ir bijušas situācijas, kad Tu cilvēkam no sirds palīdzi un vēli visu to labāko, atrisini viņa problēmas, bet pretī saņēmusi ko nepatīkamu, piemēram, cilvēks pēcāk ir novērsies no Tevis, vai pārtraucis attiecības ar Tevi;
- izjūti vainas sajūtu kāda cilvēka priekšā un mēģini "atpirkties", piemēram, kad bērniem neveltīto laiku mēģini kompensēt ar dārgām lietām, izklaidēm/restorāniem vai dzimšanas dienas ballītēm;
- Tev ir grūtības ņemt, tādēļ mēģini izvairīties no situācijām, kurās varētu palikt kādam kaut ko parādā.

Kādēļ dodam par daudz?

Ja Tu kādās Tev svarīgās attiecībās dod par daudz, būs vērtīgi sev uzdot jautājumu, ko Tu vēlies dodot iegūt? Piesaistīt cilvēku? Iegūt uzmanību? Varbūt Tevi moka kāda vainas sajūta? Kas ir tas patiesais iemesls, kas Tev liek tik izmisīgi dot, dot un dot vēl vairāk? Kāda cerība aiz tā stāv? Kāda neapmierināta vajadzība? Varbūt tā ir cerība, ka tiksi novērtēta, atzīta, vai vienkārši samīļota vai mīlēta. Varbūt tās ir bailes palikt kādam kaut ko parādā? Bet varbūt tas ir kaut kas pavisam cits? Šī atklāsme, no vienas puses, var kļūt ļoti dziedinoša, bet no otras, arī atskurbinoša, jo tad ir iespējams paskatīties uz attiecībām nedaudz no malas un uzdot sev jautājumu, ko tu tajās dari? Un ko dara un sagaida otrs cilvēks? Kādās lomās jūs šajās attiecībās esat? Vai, piemēram, netīšām neesi kļuvusi savam vīrietim par mammu, vai savai priekšniecei par meitu?

Kā pārstāt dot par daudz un nonākt balansā?

Kad spēsi atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ Tev tik svarīgi ir tik daudz dot, būs vieglāk atrast veidus kā nonākt balansā un iespējams, ka milzīgā vēlme iedot vairāk kā otram cilvēkam nepieciešams, vairs nebūs aktuāla. Būs daudz vieglāk nonākt balansā starp dot un ņemt, brīvi un ar pateicību ņemt no otra un dot tikai tik cik tas var paņemt, plus mazumiņu vairāk, ja vēlies attiecības turpināt.

#brivībabūt #attiecības #sistēmiskiesakārtojumi #santaleibovica

Kad grūti veidot jaunas attiecības

Ja kādu laiku jau nodarbini sevi ar jautājumu, kādēļ neizdodas izveidot jaunas attiecības, lūk divi jautājumi par kuriem aicinu padomāt:  

-          Vai Tev blakus ir “brīva vieta”?

Vai Tavā dzīvē ir vieta attiecībām, partnerim? Bieži, kad pie manis vēršas klients ar pieprasījumu par nespēju izveidot jaunas attiecības, šis ir pirmais jautājums ko pētām. Un nereti izrādās, ka emocionālā līmenī šādas brīvas vietas blakus nemaz nav. Tā ir aizņemta! Un to var būt aizņēmis gan bijušais partneris, ar kuru līdz galam nav pabeigtas attiecības, gan tēva figūra, kā ideālā vīrieša figūra, vai dažkārt partnera funkciju vientuļajam vecākam jau pilda paša bērns. Līdz ar to potenciālie partneri to izjūt kā sievietes/vīrieša nepieejamību partnerattiecībām, tā, it kā šim cilvēkam blakus nevienam īsti nebūtu vietas. Dažkārt pat tīri fiziskā līmenī šī cilvēka dienas kārtība, mājas iekārtojums u.c. paradumi nepieļauj tā otra ienākšanu.

Atceros vienu klienti, interjera dizaineri, kura bija brīnišķīgi iekārtojusi savu nelielo studijas tipa dzīvokli un atceros arī viņas  pārsteigumu, kad viņa aptvēra, ka viss šajā dzīvoklī ir aprēķināts uz vienu cilvēku, gan mēbeļu izvietojums, atpūtas vieta, gan vannas istabas iekārtojums u.c., nebija pat īsi kur nolikt otru čību pāri! Savukārt, kāda cita kliente nonāca pie secinājuma, ka viņai attiecības neveidojas, jo faktiski partnera un aizstāvja lomu bija neapzināti uzņēmies viņas dēls, kuru viņa audzināja viena pati. Un emocionālā partnerība šajā gadījumā izpaudās kā dēla atbalsts un rūpes par mammu, kā arī liela iesaiste lēmumu pieņemšanā un lielāka atbildības uzņemšanās, kā tas bērnam pienāktos. Līdz šim viņa bija lepojusies, ka dēls ir viņas stiprais balsts. Un tagad aptvēra, ka faktiski dēls ir nonācis ne savā vietā un ir netieši apgrūtināts, jo savā ziņā kalpo mammai Kas savukārt nozīmē, ka dēls līdz galam nedzīvo savu dzīvi.  Visticamāk, ja kliente būtu izvēlējusies ar to neko nedarīt, arī dēlam vēlāk būtu grūtības veidot attiecības. Līdzīgi, ja Tu esi kādam no saviem vecākiem emocionāli partnera vietā, tad iespējams šis varētu būt tas traucējošais faktors.

 Vēl samērā bieži sastopams iemesls ir nepabeigtas iepriekšējās attiecības. Attiecības var uzskatīt par noslēgtām, kad viss ir ticis izrunāts un notikusi divu, iekšējā attieksmē pieaugušu partneru atvadīšanās. Kad viss nelāgais, kas bijis šajās attiecībās ir piedots (nav dusmu un aizvainojuma), viss labais novērtēts un atzīts, viss nepabeigtais var tikt atstāts nepabeigts. Tomēr realitātē, visbiežāk kādas lietas paliek neizrunātas, sāpes noslēptas, vai ilgas nepiepildītas. Un tad ir vērtīgi uz to apskatīties, apzināties un, ja reālajā dzīvē atvadīšanās nav iespējama, piedzīvot atvadīšanos iekšēji, kāda rituāla veidā. Protams, tas var notikt vienīgi tad, kad cilvēks jūtas tam gatavs, jo dažkārt mēs nemaz nevēlamies līdz galam atlaist savu bijušo partneri, kaut ārēji uzvedamies citādāk. Īpaši grūti atlaist bijušo partneri, ja tas zaudēts negaidīti, piemēram, gājis bojā negadījumā vai pametis.

Secinājums ir viens- ne velti saka, ka daba tukšumu nemīl. Ja Tavam potenciālajam partnerim ir vieta Tavā dzīvē, tas agrāk vai vēlāk ieradīsies. 

Otrs jautājums uz ko vērtīgi ir atbildēt:

-          Kādēļ tieši tagad vēlies attiecības?

Kad domā par jaunām attiecībām, svarīgi saprast, kas ir Tavs galvenais motīvs? Un kādēļ tieši tagad tas ir aktualizējies? Dažkārt attiecības mēs sasaistām ar kādu savu iekšējo vajadzību apmierināšanu. Piemēram, vajadzību pēc drošības, mīlestības, novērtējuma. Un tad uz jautājumu, kādēļ tev svarīgi veidot attiecības, var atbildēt, ka, tad kad man būs attiecības es jutīšos drošībā, vai jutīšos mīlēts, vajadzīgs, u.t.t.. Un skaidrs, ka tas nav pietiekams iemesls, lai veidotu veselīgas partnerattiecības. Vēl trakāk, būšana attiecībās nedod nekādas garantijas, ka kaut ko no šī arī saņemsi, jo tāds nav partnerattiecību mērķis un uzdevums. Pretējā gadījumā tās veidosies kā atkarīgas attiecības, kad sagaidi no partnera savu vēlmju, vajadzību piepildījumu, gaidīsi, ka partneris padarīs Tevi laimīgu, pierādīs, ka esi vajadzīga, ka esi vērīga u.t.t. un tas rada vietu pretenzijām, pārpratumiem un sāpēm. Nobriedusi personība nevis gaida kaut ko no attiecībām, bet ir gatava attiecībās dalīties ar sevi. Būt kopradē.  

Dažkārt, atbildot uz šo jautājumu, var nonākt pie paradoksāla secinājuma, ka patiesībā šobrīd nemaz nevēlies attiecības. Kāda kliente tā arī atzina, ka jūtas daudz brīvāk, kad sev atļāva atzīt, ka patiesībā nemaz nevēlas partnerattiecības un jūtas daudz komfortablāk, kad nav ne ar vienu jārēķinās, kad visu savu laiku var veltīt sev un savām interesēm, un, ka šobrīd jūt vēlmi ceļot un baudīt dzīvi daudz lielākā mērā, kā būt attiecībās. Lai gan klientes sākotnējais pieprasījums bija tieši par to kā atrast otru pusīti un kā veidot attiecības.

Papildus, ceļā uz partnerattiecībām vērtīgi arī izpētīt savus dzimtas attiecību scenārijus un  Tavas personības daļas, kuras ir "par" un kuras "pret" attiecībām, bet par to jau kādu citu reizi.